Ilgāk par nedēļu bija iespēja apmesties Ventspils pievārtē. Izsenis jau mums tapis zināms, ka ventiņi grib būt atšķirīgi – ne tādi kā pārējie tēvzemē.Ar rekonstruētajām ielām, ar veloceliņiem 38 kilometru kopgarumā, ar krāšņiem vides objektiem, ar fantastiskajiem bērnu rotaļu laukumiem, ar ražošanu un ostas darbību, ar savu «valūtu» tas tiešām ir izdevies. Vislielākais pārsteigums bija iedzīvotāju izkoptā saskarsmes kultūra ne tikai no pieaugušo, bet arī no jauniešu un bērnu puses.Pusaudži Ventspils skeitparkā pavaicāja tieši, vai arī citās pilsētās visi ir tik pieklājīgi, «jauniņos» uzņem tik sirsnīgi un neraida projām. Ar standarta frāzi, ka viss ir normas robežās arī pie mums, beidzās mūsu dialogs, bet domās vienādības zīmi gan šajā situācijā nevarēju likt. Atceroties skatu pašmāju skeitparkā, uznāca riebuma trīsas. Uz soliņiem sēdoši jaunieši, ļuļķīdami cigaretes, ar spirtotā bundžiņām rokās, izsmejoši izturas pret jaunpienācējiem, kas braukšanas prasmi vēl apgūst. Tāda ir Bauskas skeitparka ikdienas rutīna. Kad saku savam desmitgadniekam dēlam, ka šī nav labākā vieta, kur uzturēties, viņš atteic, ka citas vietas jau nav, kur pa rampām braukāt, un «šie tipi pēc astoņiem vāksies dzert uz Korfa dārzu».Lielākas bailes viņu mācot no romu tautības pārstāvjiem, kas skeitparkā arī ir bieži viesi un piedraudot izrēķināties fiziski. Tālab mans demitgadnieks bija tik sajūsmināts par ventiņiem un viņu pilsētu, ka uzstāja – vai nevaram pārcelties uz dzīvi tur…Taču kālab arī pie mums tā nevar būt? Kur tas suns aprakts? Vai pilsētā nav kārtīga saimnieka, vai «pieklibo» audzināšana, indivīdu izturēšanās un atbildība? Domāju, ka abi, un to īsā laikā nevar mainīt. Tālab ir vērts doties uz Ventspili un ar pilnu krūti izbaudīt vietu, kur padomāts par cilvēku labsajūtu, smelties enerģiju ilgākam laikam un, kad iztukšojies, braukt atkal.
