Pirms gada kāda ģimene laukos, pagastā netālu no Bauskas, traģiski zaudēja tēvu.
Pirms gada kāda ģimene laukos, pagastā netālu no Bauskas, traģiski zaudēja tēvu.
Māmiņa, sauksim viņu par Annu, palika viena savā lauku saimniecībā ar pieciem bērniem, no kuriem trīs mācās vietējā skolā, bet jaunākajai meitiņai ir divi gadiņi.
Pagasta sociālā darbiniece, stāstot redakcijai par šo ģimeni, neslēpa kauna izjūtu. Viņai bija neērti atzīt, ka pagasta sociālo jautājumu komiteja atteikusi atraitnes bērniem piešķirt brīvpusdienas. Viņi taču saņemot apgādnieka zaudējuma pabalstu! Taču pabalsts ir nemainīga summa neatkarīgi no bērnu skaita ģimenē. «Bauskas Dzīve» noskaidroja, ka šajā gadījumā tie ir 45 lati mēnesī visiem.
Nākamais arguments – jumts virs galvas esot, pilna kūts ar lopiem. Bērni esot tīri un apkopti, skolā labi mācoties. Turklāt pēc nelaimes vecmāmiņa divus bāreņus ņēmusi aizbildnībā un tādēļ saņem pabalstu. Izpildot ienākuma deklarāciju, kopā ar pabalstiem šajā ģimenē uz katru «galviņu» sanākot ap 23 latu. Tas esot pilnīgi pietiekami, lai pašvaldība pabalstu atteiktu. Pagastā esot daudz nabadzīgākas ģimenes.
To klausīties bija smagi, jo nespēju pieņemt apgalvojumu, ka jāpalīdz tikai tiem, kuri dzīvo netīrībā, graustos, bet tam, kurš strādā un cīnās, atbalsta nevajag. Turklāt runa taču ir par pašu pirmo nepieciešamību – lai augošs bērns nejustos izsalcis.
Tāpēc jau esam cilvēki, lai palīdzētu cits citam. Ja to kāds nespēj, cits iespēju rod. Tālāk īsi – lieta ir nokārtota un šīs ģimenes skolēni tagad varēs paēst skolā. Taču šī palīdzīgā roka nav šejieniešu, tas ir kādas tālumā mītošas līdzcietīgas sirds ziedojums. Bet bērniem vēl ir tik daudz vajadzību…