Kāds 21. gadsimta sākumā ir dominējošais pasaules uztveres veids? Ikvienā jomā, no biznesa līdz politikai, no mārketinga līdz izglītībai, par galveno uztveres veidu ir kļuvusi izklaide.
Kāds 21. gadsimta sākumā ir dominējošais pasaules uztveres veids? Ikvienā jomā, no biznesa līdz politikai, no mārketinga līdz izglītībai, par galveno uztveres veidu ir kļuvusi izklaide.
.. Agrākos gadsimtos cilvēki gribēja pestīšanu, gribēja laboties vai atbrīvoties, vai izglītoties, bet mūsu gadsimtā viņi grib izklaidēties. Vislielākās bailes ir nevis no slimībām vai nāves, bet no garlaicības.. Šī atziņa pieder Maiklam Kraitonam – amerikāņu rakstniekam, kuru mēdz dēvēt arī par mūsdienu Žilu Vernu. Viņš, balstoties uz jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem un hipotēzēm, modelē tehnoloģiju sabiedrības atīstības iespējamos virzienus. Pagaidām tie iekļaujas fantāzijas žanrā, un nez kādēļ gribētos, lai tā arī paliek…
Pieraduši pie televīzijas tempa, mierīgi vairs nevar nosēdēt ne skolas bērni mācību stundās, ne ierēdņi sanāksmēs, jo saturs vairs nav galvenais, viņiem vajag spēli. Tiek pieprasīti atraktīvi skolotāji, vadītāji, politiķi. Atraktivitāte ir kļuvusi par personības glaimojošāko raksturotāju. Tā ir garlaicības pretmets – burvju plīvurs, kurā ietīties, žilbinoša, ārišķīga izpausme. Neapturamais temps un vēlme būt laikmetīgiem jebkurā vecumā liek pārvarēt bailes un fiziskas vainas. Omītes vairs neada mazbērniem zeķes, bet stājas uz slaloma slēpēm vai nirst lūkot dienvidjūru koraļļus. Opīši kāpj Himalajos un sapņo par piedalīšanos Dakaras rallijā. Dzīve kā atrakcija, karnevāls, kā realitātes šovs.
Mēs visi vairāk vai mazāk esam iekļāvušies šajā grandiozajā civilizācijas maratonā, lai tikai “neizkristu” no vispārējā konteksta, lai tiktu akceptēti. Tās nav parastas, katram cilvēkam vēlamas un nepieciešamas fiziskas aktivitātes, bet pārspīlēta, ekstrēma rīcība – īpaša izklaide, kas liek justies visuvarošiem kaut vai uz īsu brīdi…
Bet pasaulē vairs nekas nav stabils un drošs. Reizēm ir izjūta, ka atrodamies uz plūstošu smilšu pamata, un neviens nezina, kādas pārmaiņas sniegs nākamais mirklis. Šaubas, neziņa un bailes ir jāpatur pie sevis, jo mūsu laikmetam vārguļi nav vajadzīgi – tikai optimistiskie un mūžam jauneklīgie supervaroņi.
Ar laiku apnīk visas izklaides un sākas jauni meklējumi. Tagad modē ir autentiskums – vēršanās pie pagātnes, neapzināti zudušās stabilitātes meklējumi. Pretstatā “mākslīgajai” tagadnei pagātne mums šķiet autentiska, kas padara to neticami pievilcīgu. Hiperaktīvie kultūras tūristi traucas uz Itāliju, lai piedalītos imitētās gladiatoru cīņās un bruņinieku turnīros, ieģērbjas skrandās un dodas dzīvot meža alās, lai iejustos dzelzs laikmetā. Taču meklējumu mērķis tuvāks nekļūst – ir tikai cita spēle. Var jau nolīst savā kaktiņā, ignorēt notiekošo, ironizēt, bet diemžēl tas nav iespējams. Izklaide jau ir kļuvusi par mūsu laikmeta filosofiju, un katrs no mums, pat nenojaušot, tajā ir iesaistīts.
