Ļoti īpatnēja ir režisora Arņa Ozola iestudētā franču dramaturga Žana Kloda Grambēra luga «Netīrā veļa», kas skatāma Dailes teātra aktieru zālē.
Ļoti īpatnēja ir režisora Arņa Ozola iestudētā franču dramaturga Žana Kloda Grambēra luga “Netīrā veļa”, kas skatāma Dailes teātra aktieru zālē.
Uzreiz nemukt prom
Savdabība izpaužas tās saturiskajā ritējumā. Darbība risinās kādā veļas mazgātavā, kurā satiekas divi skaistākos dzīves gadus jau aizvadījuši vīrieši. Sarunas, protams, par dzīvi, sievietēm, seksu. Teksti – tieši, orgānus un procesus saucot īstos vārdos. Taču pamazām saruna sāk garlaikot, jo dialogi nevirza uz priekšu lugas darbību. Pirmais cēliens ir pavisam īss. Starpbrīdī vēlams uzkavēties teātra kafejnīcā, noteikti malkot vīnu vai šampanieti un daudz nedomāt par neizprotamo lugas pirmo cēlienu. Tad ar tādu nedaudz gaisīgu noskaņojumu jāiekļaujas lugas tālākā darbībā.
Neilgi pēc otrā cēliena sākuma izrāde pēkšņi “met kūleni”, aktieri sāk spēlēt pavisam ko citu. Tas rosina atcerēties sākumā notikušo, kontekstā ar otrā cēliena darbību visu uz skatuves redzamo uztvert pavisam citādāk. Zāli arvien biežāk pāršalc smiekli, publika sajūsminās par aktieru spēli. Pēkšņi visas norises uz skatuves iegūst komisku, arī filosofisku jēgu. Kad izrāde beidzas, šķiet, gribētos bezbēdīgi romantiskā noskaņā vēl pakavēties. To, protams, var īstenot ar kādu vīna glāzi tuvējā krodziņā. Pēcāk, mājup braucot, atzīt – lielisks vakars, kas pavadīts gaišā noskaņā.
Atraktīvs scēniskais ietērps
Izrādē “Netīrā veļa” jāuzteic Jāņa Paukštello spēle. Viņam atšķirībā no kolēģa Harija Spanovska tēlojums izdodas patiess. Nopietni sāpīgās dzīves epizodes atklājot, publikā uzšķiļas smaids kopā ar līdzjūtību. Izrādes sākumā Helēnas Vasiļevskas tēlojums var radīt neizpratnes pilnas negatīvas noskaņas. Turpretī izrādes noslēgumā, aktieru spēlei raisoties pilnīgi citādāk, var priecāties arī par viņu, tāpat kā par jaunajiem aktieriem Gintu Grāveli un Madaru Zariņu. Atraktīvs ir skatuves scēniskais ietērps, Jurate Silakaktiņa radījusi savdabīgus aktieru kostīmus.
Atbilde “Vagīnas monologiem”
Lai arī uzreiz pēc izrādes šķiet – redzētajā nav lielas filosofiskas jēgas, taču padomājot atklājas, ka aktieri tomēr runājuši par lietām, kas cilvēkam konkrētā vecumā ir svarīgas, interesantas. Režisors Arnis Ozols atzīst, ka viņa iestudējums ir kā atbilde Dž. Dž. Džilindžera lugai “Vagīnas monologi”. “Mēs gan kautrējamies to nosaukt par simetriski pretēju “Vagīnas monologiem”,” atzīst režisors, taču par vīriešu seksuālo dzīvi iestudējumā tiek daudz diskutēts. Turklāt tas notiek bez smagnējības un nomācošas didaktikas. Tas noteikti ir ne tikai režisora, bet arī lugas autora nopelns. Kritiķi par Žanu Klodu Grambēru ir teikuši, ka “viņš raksta viskomiskākās traģēdijas. Viņš pārveido sāpes lugās, kas liek smieties”. Tieši tā – ar vieglu smīnu, papildinātu ar malku franču vīna – skatāma luga “Netīrā veļa” Dailes teātrī.
