70 gadu jubileju svin baušķeniece Austra Poča.
Tās reizes dienā, kad Austra apsēžas, lai ievilktu elpu, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Viņā mīt nerimstošs enerģijas lādiņš, kurš tā vien mudina ņemt no dzīves visu, ko tā sniedz.
«Kariņš» ar večiem
Sākot sarunu, Austra nebeidz smaidīt. Viņa par «Bauskas Dzīves» apciemojumu uzreiz iesaucas: «Esmu «čokā» jeb šokā! Tā saka mana mazmeitiņa. Man šis vārdiņš ir iesēdies atmiņā, un to lietoju ikreiz, kad jūtos patīkami pārsteigta.» Par bērnību jubilāre daudz nerunā, un, kā pati saka, biogrāfija viņai ir skarba. Tomēr ne sekundi sejā nezūd smaids. «Kas bijis, bijis. Tajos gados ne man vienīgajai tik smagi gājis. Citiem bija krietni grūtāk,» teic Austra. Viņa dzimusi 1945. gada 8. jūlijā. Pēc četriem gadiem ar mammu un māsu tikušas izsūtītas uz Omsku. Tur pavadīti septiņi dzīves gadi. Atgriezusies Latvijā, nav pratusi nedz rakstīt, nedz lasīt latviešu valodā, taču pašmācības ceļā abas lietas iemācījusies divu nedēļu laikā. Turpinot izsūtījumā apgūtās skolu zinības, viņa Latvijā sākusi mācīties Vecumnieku vidusskolas 5. klasē.
«Es biju sportiste uz goda. Spēlēju basketbolu, biju laba vieglatlēte,» stāsta Austra. Pēc vidusskolas turpinājusi mācības Jelgavā, Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē, kuru absolvējusi 1968. gadā. Par pirmo darbavietu kļuvusi Misas kūdras fabrika, pēc gada sākusi strādāt Vecsaules kūdras iecirknī par priekšnieci. Tikusi pie vīra Jura, kurš diemžēl jau mūžībā. Pārcēlušies uz dzīvi Bauskā, kur teju 20 gadu strādājusi Bauskas meliorācijas sistēmu pārvaldē par darbu vadītāju. «To vien darīju, kā karoju ar večiem. Bet, ja nopietni, kolektīvs bija jauks, un šis darbs man ļoti patika,» atmiņās par darba gadiem kavējas Austra.
Laikam ejot, viss mainījies, un jubilāre sākusi strādāt Dienvidu elektrisko tīklu Bauskas tīklu rajonā, kur pavadījusi pēdējos desmit darba gadus. Ar kolēģiem izbraukāta teju visa Krievija, būts arī Dienvidslāvijā. «Tagad ceļo bērni. Agrāk ņēma mani līdzi, bet, dažas reizes atsakot, mani vairs nekur neaicina,» jokojot noteic Austra.
Par 40 gadiem jaunāki
Austra lepojas ar saviem bērniem – dēlu Juri un meitu Ilzi. Abi izglītoti, strādā labos darbos. «Esmu lepna. Prieks par bērniem, viņu panākumiem. Apziņa, ka viņiem viss ir labi, ir mana lielākā laime,» savās izjūtās dalās jubilāre. Austra ir vecmāmiņa trim mazbērniem – mazdēlam Matīsam un divām mazmeitām – Sintijai un Amandai.
«Bieži dodos ciemos pie bērniem. Vienam no viņiem māja ir Baltezerā, pasakainā vietā. Tā ir mana paradīze zemes virsū. Tur viss tik kluss un skaists. Es tur relaksējos, brīnišķīgi pavadu laiku ar mazbērniem,» stāsta Austra. Viņai paveicies ar znotiņu Ediju un vedeklu Zandu. «Man ir lieliska, labsirdīga ģimene un radinieki, arī draugi ir fantastiski. Uzskatu, ja pats būsi labs pret citiem, tad arī citi būs labi pret tevi,» tā Austra.
Gaidītākais tuvākā laika notikums viņai ir salidojums. Fakultātes studiju biedri agrāk tikās reizi piecos gads, tagad katru otro.
«Pārāk ātri kāds dodas viņsaulē, tāpēc nolēmām tikties biežāk. Kad mēs sanākam kopā, kļūstam par gadiem 40 – 50 jaunāki. Kas par enerģiju, degsmi mūsos tad valda! Mēs runājamies, dejojam, visādi citādi izklaidējamies un pavadām laiku
kopā. Neticēsit, bet pērn no 28 studiju biedriem satikāmies deviņpa-dsmit,» par redzēšanos ar kursabiedriem stāsta Austra.
Peldas katru dienu
Austra jaunībā bijusi aktīva sabiedriskās dzīves piekritēja, dažādu skolas pasākumu organizatore. Jelgavā vadījusi studentu klubu. «Ko tik mēs nedarījām! Organizējām kultūras un sporta pasākumus, balles, izbraucienus un tematiskos vakarus. Nebija ne dienas, kad sēdētu mierā. Par laimi vai nelaimi, tā tas ir vēl šodien,» ar labpatiku stāsta jubilāre. Viņa ik dienu ar riteni dodas uz mazdārziņu sabiedrību «Mēmele». «Rušinoties pa puķu dobēm un dārziņu Mēmeles krastā, būtu grēks nedoties peldē. Es katru gadu no maija līdz septembrim ik dienas nopeldos, vai tur lietus vai kas. Paldies Dievam, veselība laba, un esmu vēl pietiekami ņipra, lai liegtu sev aktīvu dzīvesveidu,» nosaka Austra.
Reiz pārlieku lielā aktivitāte beigusies ar kritienu no ābeles. «Ar mednieku platformas palīdzību rāpos kokā lasīt ābolus. Viena lielās konstrukcijas balsta kāja iegrima zemē un sāka gāzties. Ak, es muļķe, nevis ķēros koka zaros, lai noturētu līdzsvaru, bet gan taisnā ceļā no liela augstuma metos zemē, mazliet satraumējoties. Arī uz vecumu neesmu rimusies,» azartiski teic Austra.
Viņa ir arī liela grāmatu lasītāja. Lasāmā netrūkst, par to liecina lielās sekcijas pārpildītie plaukti ar grāmatām. Dažas izlasītas pat vairākkārt. Kā jau sievietei, iecienītākais žanrs esot par mīlestību un romantiku. Jaunībā izlasīts arī kāds «kriminaļņiks». Baušķeniece mīl sevi, savus tuvākos un apkārtējos. «Jābūt labam. Kā es saku – pa dzīvi jāiet labi. Sabiedrībā trūkst labestības, iejūtības un pacietības. Novēlu katram to visu atrast un dalīties ar citiem,» teic Austra Poča.
