Stelpes pagasta zemniekam Andrim Kalniņam ir inženiera izglītība, specialitāte – radioelektronika.
Stelpes pagasta zemniekam Andrim Kalniņam ir inženiera izglītība, specialitāte – radioelektronika. Savulaik Cietvielu fizikas institūtā bijis nodaļas vadītājs. Dzīve līdz pārnākšanai uz laukiem ir bijusi interesanta, bet viņš un sieva Mārīte atgriezušies mantotajās mājās “Ozoli”.
Ģimene pievērsusies bioloģiskajai lauksaimniecībai. Par to un arī citām tēmām stelpietim ir savas pārdomas, atziņas. Visas nav iespējams satilpināt lappuses četrās slejās, un īsā pārstāstā viņa spriedumi varbūt izklausīsies deklaratīvi, taču Andris savas domas motivē pārliecinoši. Viņam ir daudz materiālu, izgriezumu no dažādiem preses izdevumiem par dzīvo lauksaimniecību. Stelpietis ir tās absolūts piekritējs. A. Kalniņa vērtību sistēmā vēl svarīga ir ticība visaugstākajiem spēkiem.
Motivācijā ir spēks
Zemnieks ir pārliecināts: – Lauksaimniecība, manuprāt, nevar pastāvēt bez motivācijas. Konsultāciju biroji tagad, sākot lauksaimnieku izglītošanu, ievadot viņus komercdarbībā, arī vispirms runā par motivāciju.
Kas tautai rada garīgo bāzi jeb motivāciju? Tā arī ir zemniecība jeb lauksaimniecība. Un tas nav mans izdomājums. Kur radīsies motivācija, ja nezinās pamatus. Nereti esmu vaicājis, kāpēc tu nedari citādāk? Atbilde skan: “Bet visi dara tā.” Tātad cilvēks nav aizdomājies par jēgu. Ja zemniekam mazajos pagastiņos nav motivācijas, tad notiek tik traki kā pašlaik. Viņi ir atdevuši zemi lielsaimniekiem.
Es arī nesāku ar bioloģisko lauksaimniecību. Divus sākumgadus riskēju uz pilnu banku, apsēju laukus ar graudiem. Bizness aizgāja pa nullēm. Tajā laikā labība nebija vajadzīga nevienam un es piedzīvoju vissmagāko pārbaudījumu. Saņemtos triecienus raksturoju ar vārdiem “smagi, bet maigi”. Tie nav bijuši ekstrēmi. Ja tā padomā, tie ir bijuši pārvarami. Devuši vēl lielāku spēku, spītu, izturību. Es izgāju visu šo procesu, sastapos ar tik dažādiem cilvēkiem, iepazinu pozitīvos. Redzēju arī aizkulišu pasauli, kā viss tiek kārtots un kā ir jākārto.
Šajā laikā Rīgā pavisam nejauši pamanīju kādu grāmatu. Tas bija angļu žurnālistes Džoatanas Blaitmenas krājums “Ko mēs īsti ēdam?”. Grāmatā stāstīts par to, kā Eiropas valstīs aizvien vairāk piedāvā ģenētiski modificētu pārtiku, kā tiek radīti lētie produkti. Es sāku domāt, kāpēc man tādi jāražo? Latvijas pirmskara lauksaimniecība taču bija tīra bioloģiska lauksaimniecība, kur nelietoja ķīmiju. Viss bija pakārtots cilvēka veselībai.
Nepatīk noniecinājums
A. Kalniņš atzīst: – Droši vien, ja man būtu labi veicies un pirmajos divos gados pietiktu naudas, arī es pievērstos intensīvai lauksaimniecībai. Nebūtu domājis, un man nebūtu arī laika kaut ko lasīt. Paldies Dievam, ka man nebija tās naudas, jo es vairāk varēju domāt. Tas man atvēra acis. Grāmatu “Ko mēs īsti ēdam?” es ieteiktu izlasīt katram zemniekam, pirms viņš sāk darboties šajā nozarē. Tā palīdzēs atbildēt uz jautājumu – kāpēc tā daru? Ja to nezina – tas ir sliktākais.
Mūsu zemnieki ir nostādīti vienā līmenī ar ES lauksaimniekiem. Lai mūs noliek vienādos apstākļos. Man nepatīk noniecinājums. Šie apstākļi patlaban ir nepareizi. Ja tādus mazus zemniekus vēl administratīvā vara nospiež pie zemes, tad viņi vairs neceļ galvu augšā.
Pietiek laika domāt
Zemniekam ir dots laiks domāt, kamēr viņš dara monotonus darbus. Pirmos gadus es pats vedu mēslus un šajā laikā domāju par visām problēmām. Jo man galva ir brīva, man patīk fiziski strādāt.
Apzinos, šajā pasaulē esmu viens elements, man šī zeme ir iedota lietošanā, es to nevaru paņemt līdzi. Es izpildu kādu misiju – lai visiem būtu labi. Man dod iespēju realizēt labus darbus un sliktus darbus. Zemnieks var šo zemi sabojāt, bet viņam tā būtu jāatstāj vēl labāka aiz sevis. Tā ir zemnieka morāle. Tad viņam veiksies, ja tā darīs.
Ar mani ir tā – pats ticot, ka es daru pareizi, apzinos – tas ir labi. Ar šādām domām cenšos “indēt” abus savus bērnus.
Kas dod garīgo satvaru?
A. Kalniņš par autoritātēm uzskata personības, kas dzīvē parādījušas kaut ko reāli. Viņš uzskata: – Tāds cilvēks bija Kārlis Ulmanis, kas veidoja valsti. Tā ir viņa piemineklis. Ir zināmi vēstures fakti, ka viņa izšķiršanās dēļ 18. novembris kļuva par Latvijas valsts pasludināšanas dienu. Viņa virzīto sarunu dēļ nostrādāja šis modelis. Ulmanis bija degsmes cilvēks. Viņu vadīja doma – es izdarīšu, lai tautai būtu labi. Viņš radīja saimniecisku modeli ar zemniecību pamatā. Pārtika taču cilvēkiem ir pamats. Tas ir pirmais stratēģijas moments.
Valsts ir garīgais spēks. Ekonomiskajā modelī ir vajadzīga lielsaimniecība. Tāda bija muiža, kolhozi, lielās fermas, kur garīgi morālās attiecības gaist.
Krājums “Degsme” parāda visu Kārļa Ulmaņa dzīvi. Pamatnācijas vajadzības viņš lika pirmajā vietā. Savas valsts intereses tauta vislabāk var parādīt pašu zemē. Viens zieds taču savā pļavā ziedēs visskaistāk, krustojoties veidosies hibrīdi.
Domu graudi ir fantastiski, tie dod ideālu motivāciju cilvēkam, kāpēc viņš nodarbojas ar lauksaimniecību. Tā ir visa pamats. Ja tā nav, tad valstis izjūk.
Manuprāt, smagākā problēma mūsdienās ir demogrāfiskā situācija. Attīstītajās valstīs, izskaužot smago zemes darbu, demogrāfiskie rādītāji pasliktinās. Laukos vienmēr ir lielākas ģimenes.
Grāmatu īpaši glabā
Zemnieka bibliotēkā atrodas dažādas grāmatas, bet to, kuras nosaukums ir “Degsme”, viņš uzskata par īpašu. Tajā apkopoti Latvijas Valsts un ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa domu graudi, tostarp izteikumi par laukiem un zemniecību. Krājuma noslēgumā ievietotas izcilu personību atziņas, kuras viņš uzskatījis par nozīmīgām. Andris šo izdevumu sargā, pārlapo un spēj no tā gūt iedvesmu zemnieka dzīvei.
Interesants ir viņa skatījums par vēsturiskām norisēm un personības lomu tajās: – Manuprāt, zemniecības problēma jātver globālāk, jo, redzot, kas notiek pasaulē, klausoties ziņas par nemieriem un integrācijas sarežģījumiem, es domāju par valsti, tautu un valdību.
Kāda ir šo trīs vienību sakarība? Valsts ir tautas izteikšanās vislielākā un labākā forma. Tautai triumfs ir valsts pastāvēšana. Kas ir tauta? Etniskais kopums, kas Eiropas vecajās lielvalstīs jau ir kļuvis trausls. Izveidojušās etniskās kopienas, kur tauta ir sadalīta. Turklāt nesavienojamās daļās. Manuprāt, mūsdienu sabiedrībā zūd tautas motivācija, jājautā, kam tad ir vajadzīga valsts?
***
Viedokļi
– Stelpiete Līga Šķiliņa: “Paldies Dievam, ka laukos mums ir tādi izglītoti cilvēki kā mans kaimiņš Andris. Viņš sāka visu no nulles, mācījās. Nebaidījās darba un strādā ļoti smagi. Lauksaimniecība kļuvusi par viņa dzīvesveidu.”
– Pagasta sabiedrisko attiecību speciāliste Aiga Saldābola: “Andris ir zinošs saimnieks, taču viņš apmeklē zemnieku informatīvās dienas un nepaliek savrup. Brīnišķīga bija viņa sagatavotā diskotēka pagasta sporta svētku noslēgumā.
