Narkotiku problēma ir daudzdimensionāla. Tā skar politikas, ekonomikas, sociālo, juridisko, veselības, kā arī kultūras jomu un ietekmē visus vecākus, skolotājus, studentus, valdības pārstāvjus un strādājošus studentus.Narkomāni kaitīgo vielu lietošanu attaisno: «Lai justos jautrāks, sabiedriskāks, laimīgāks, zinošāks.» Neapzināšanās uz kādu laiku padara dzīvi vieglāku.Narkotiskās vielas ir itin viegli pieejamas, ir liela to dažādība, zemas cenas. Šim piedāvājumam ir arī pieprasījums. Par to liecina arvien pieaugošais slimnieku skaits narkoloģiskajās ārstniecības iestādēs, pieaug arī narkotiku reibumā aizturēto transportlīdzekļu vadītāju skaits. Strauji palielinās no narkotiku pārdozēšanas mirušo un ar HIV/AIDS inficēto skaits. Arvien jaunāki ir narkotiku lietotāji. Jaunākajam no narkotikām atkarīgajam bērnam ir tikai 12 gadu. Narkotikas izraisa ne tikai CNS darbības izmaiņas, bet arī nieru un aknu saindēšanos, bojājumus, sirdsdarbības traucējumus, veicina pneimoniju, bronhītu, hepatītu, trombozes, sastrutojumus un augoņus, neauglības rašanos. Provocē sākumā apslēptas psihiskas izmaiņas, veicina urīnceļu un dzimumorgānu slimības, sāpes locītavās. Pastāv daudzi mīti par narkotikām, bet fakti liecina, ka narkotikas ir un paliek narkotikas un tik un tā rada atkarību.Svarīga ir sabiedrības, īpaši jauniešu, informēšana par narkotiku bīstamību. Satraucošs ir fakts, ka gandrīz visi aptaujātie jaunieši ir kaut vai reizi izmēģinājuši kādu no atkarību radošajām vielām. Represīvā pieeja narkotiku kontrolē nav efektīva, jo nav samazinājies to piedāvājums un nav arestēti galvenie narkotiku izplatītāji. Cīņai ar narkotikām nebūs panākumu, ja pircējs neiemācīsies pateikt «nē» narkotikām. Mani visvairāk uztrauc milzīgie resursi, kurus farmācijas rūpniecība iegulda narkotiku jautājuma pārvēršanā par medicīnisku, kas, manuprāt, ir liela kļūda. Es uzskatu, ka narkotikas vispirms ir sociāla problēma, kura jārisina, strādājot sociālajā jomā.
