Vējš dzenā sniegpārslas un ugunskuru dzirksteles, taču 20. janvāra novakarē Doma laukumā Rīgā pamazām pulcējas ļaudis.
Vējš dzenā sniegpārslas un ugunskuru dzirksteles, taču 20. janvāra novakarē Doma laukumā Rīgā pamazām pulcējas ļaudis. Viņu vidū ir baušķenieki, iecavnieki, mežotnieki.
Šogad uz galvaspilsētu īpaši aicināti lauku rajonu iedzīvotāji, kuri 1991. gada janvāra dienās no visas Latvijas brauca uz Rīgu sargāt brīvību. Baušķenieks Jānis Puriņš, politiski represēto kluba “Rēta” priekšsēdētājs, pirms 14 gadiem dežurēja Zaķusalā. Viņš atceras: “Man līdzi bija mazais radioaparāts. To klausoties, uzzinājām, kas notiek citviet Rīgā. Mani brāļi atradās sardzē pilsētas centrā.” Un tā nav nejaušība, ka Jānis, Kārlis un Pēteris 20. janvārī satiekas Doma laukumā. Tas ir viņu kopējais piemiņas brīdis, kurā sabalsojas patriotisms, ģimeniskums un savas tēvzemes apziņa. Kārlis stāsta: “13 dienas dežurēju, tikai divas naktis pavadīju mājās. Latvijas Kara muzejā no barikāžu dienām glabājas neparasts eksponāts – baļķis, kurā iegravēti sargu vārdi.” K. Puriņš ir profesionāls kalējs, viņa taisītais katls noderēja siltas maltītes gatavošanai. Kārļa sieva Maiga atgādina, ka viņa vīriem nesusi sviestmaizes. Tagad Kārļa un Maigas ģimene kopā ar meitu pamazām iedzīvojas vasaras mājās Iecavas novada “Vecsarmās”. Viņiem iepatikusies gan jaukā vieta, gan jaunie kaimiņi.
Pēteris Puriņš, kurš dzīvo Rīgas rajona Olainē, sarunā ir nedaudz apcerīgs. Viņaprāt, ja Latvijai atkal būtu jāsargā brīvība, ļaudis tāpat celtos, ietu. “Jā, daudzi ir vīlušies, bet liktenīgā stundā taču atkāpšanās neder,” domā Pēteris.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzrunā cilvēkus, kas sastapušies Doma laukumā. Zīmīgi ir viņas vārdi: “Ne jau šīs fiziskās barikādes, kas tika uzceltas Rīgas ielās, Zaķusalā un citur, būtu varējušas svešu varu un tās militāro spēku apturēt, bet tās bija pulcēšanās un kopā stāvēšanas simbols… Ar kailām rokām, bez bruņojuma uzbrukumiem, zenītartilērijai un armijas šāvieniem tauta nebūtu varējusi turēties pretim, bet tā parādīja savu gribu to darīt. Un šis gribasspēks un šī vienotība bija tie, kas lika ienaidniekam izlaist pašam ieročus no savām rokām un apstāties tautas vienotības un varonības priekšā. Gara spēks vienoja latviešu tautu.”
Šogad pirmo reizi barikāžu atceres tematisks sarīkojums organizēts arī izstāžu kompleksā “Ķīpsala”. To un arī citus atceres pasākumus Rīgā apmeklēja neliela grupiņa iecavnieku, arī Atis Avots. Viņš “Bauskas Dzīvei” stāsta: “Ir gandarījums būt kopā ar novadniekiem un Latvijas citiem iedzīvotājiem, kurus vieno īpaša vēstures lappuse. Skanot patriotiskām melodijām, ko izpildīja Ieva Akurātere un citi mūziķi, pārņēma saviļņojums. Arī nākamgad, barikāžu atceres 15. gadadienā, Rīgas Dome sadarbībā ar Barikāžu dalībnieku atbalsta fondu paredz organizēt tikšanos Ķīpsalā. Domāju, ka tad droši vien vairāk baušķenieku aizbrauks uz Rīgu.” Sazinoties ar barikāžu dalībniekiem vairākos pagastos, atklājās, ka nedaudzi ievērojuši uzaicinājumu lauku iedzīvotājiem braukt uz Rīgu. Katra tradīcija ir kopjama, tāpat arī barikāžu atceres brīži, kas bija un paliek lielākais vienotības apliecinājums Latvijas jaunlaiku vēsturē.
