Mēs nevaram būt katram blakus, nevaram nokļūt pie ikviena, kas mūs grib redzēt, tā par sevi saka cienījamie policisti.
Mēs nevaram būt katram blakus, nevaram nokļūt pie ikviena, kas mūs grib redzēt, tā par sevi saka cienījamie policisti.
Bauskā pirms kāda laika četri vīri uzbruka cilvēkiem. Telefons, pulkstenis un vēl kas – viss nokļuva zagļu rokās. Kur policija? Atbilde īsa – ja kaut ko redzējāt, zvaniet, jūsu drošībai nekas nedraud. Ja kas ar jums atgadās, nāciet uz iecirkni, kaut ko darīsim lietas labā.
Policistu darbu vērtēju ar nulli. Lai cilvēki teic, ka policija labi strādā, zagļi ir paņemti kā zaķi aiz ausīm notikuma vietā, tikai pierādījumu par maz, lai ieliktu uz gadiņiem tīros palagos. Tā nu bandītus laiž vaļā, lai iet atkal pa mazpilsētu un meklē, kam lieki telefoni vai zelts kaklā.
Gribētu vaicāt, vai kāds no policijas darbiniekiem varētu sestdienas vakarā manāmi iereibis pastaigāt pa pilsētas ielām. Lai viņam būtu ādas jaka mugurā, soma plecos. Tad mēs ātri redzētu, kur viņš atrastos pēc kāda brītiņa!
Manu dārza māju iztīrīja, paņēma, ko varēja. Policijas atbilde bija: «Mēs vēlāk piebrauksim, apskatīsim vietu, protokolu sastādīsim.»
Un tad man ienāca prātā doma, ka varbūt pašam jātiek galā ar visiem postītājiem. Ja nu es kādreiz «netīšām» atstāju uz palodzes šņabja pudelē kādu indi pret nezālēm, kas arī cilvēkam nāvējoša? Speciāli jau es neliku nevienam sist logu, līst cita īpašumā, meklēt slēptu mantu un to paņemt. Tāpēc vajag padomāt, pirms ložņāt pa svešu dārzu. Ja policija mūs šovasar nenosargās, ko tad citu darīt?
Vēstulē būšu bez pareizā vārda – kaut gan tēvs mani gribēja saukt par Augustu
