85 gadu jubileju atzīmē Zinaida Sējēja.
Ceraukstiete Zinaida Sējēja ir īstena zemgaliete – čakla un intraverta. No izprašņāšanas viņa nevairās, jo atbildēt uzskata par pienākumu, bet jārēķinās ar to, ka viņas sacītais būs īss un tiešs. Jubilāre pati sevi sauc par vienkāršu lauku cilvēku. Dziedāšana, dejošana un dzejas lasīšana neietilpstot viņas interesēs, jo vienmēr varot atrast kādu praktiskāku nodarbošanos.
Bez dārza nevar
Zinaida ir dzimusi Īslīces pagastā, taču konkrētu vietu viņa gan vairs neatminas, jo uzaugusi rentnieku ģimenē un sanācis bieži pārcelties. Kara gadi pārlaisti Mežotnes pagastā. Pensionāre stāsta, ka ar ģimeni slēpusies mežiņā. Šis laiks atnesis arī zaudējumus. Krusttēvs un vecāmāte nogalināti, visdrīzāk, kļūdas vai «drošības» apsvērumu dēļ, jo šāviņi raidīti no liela attāluma otrpus Lielupes.
Pēc tam, kad jubilāre izmācījusies Kaucmindes mājturības skolā un nostājusies uz savām kājām, dzīve turpinājusies Ceraukstes pagastā. Te lielākā daļa darba mūža aizvadīta, kopjot dārzeņus sovhoza siltumnīcās.
Sen jau kā pensijā, taču vēl aizvien ikdiena bez dārzeņu un augļu «apčubināšanas» Zinaidai ir tikpat kā neiedomājama. Paldies Dievam, par veselību gaviļniece nevar sūdzēties, jo ne brilles, ne spieķītis, ne dzirdes aparāts vai tamlīdzīgi palīglīdzekļi viņai neesot vajadzīgi. Arī enerģijas ir pārpārēm – pati norokot visas piecas kartupeļu vagas. «Jaunā paaudze man netiek līdzi,» lepojas ceraukstiete. Tam arī piekrīt viņas dēls Juris: «Esam vieglāk nogurdināmi, viņa ir mūsu mazais «kodolreaktors».» Dēls uzskata, ka pārējie ģimenes locekļi mammai dārziņā, visdrīzāk, vairāk traucētu nekā palīdzētu, tas ir viņas lauciņš.
Par kādu jārūpējas
Par darba dzīvi un ģimeni Juris novelk humorīgu paralēli: «Mamma pēc dabas ir gādīga, viņai patīk uzņemties rūpes par kaut ko. Mājās tie bijām mēs ar māsu, bet darbā – gurķi un tomāti.» Prioritāte allaž, protams, bija bērni, lai viņiem nekā netrūktu, it īpaši ēdamā. Ar dārziņā izaudzēto tiek apgādāta visa ģimene. Dēlam bērnības garša ir mammas gatavotie pīrāgi, tēva makšķerētās zivis, kā arī neparastā vafeļu pannā pagatavotās pankūkas pie vecvecākiem Mežotnē: «Tie bija laiki, kad zāle bija zaļāka un saule spīdēja spožāk.»
Tāpat kā agrāk saviem bērniem, tā arī mazbērniem, kad vien viņi ir mājās, Zinaida gatavo ēst. Ar lielu nepacietību pārbraucam tiek gaidīts mazdēls Edgars, kurš patlaban ir devies militārā misijā uz Afganistānu.
Ir grūti atrast lietas, ko ceraukstiete vairs nedara, taču viena no tādām ir konservēšana, ko nu ar aizrautību pārņēmusi meita Liene.
Gada aukstajos mēnešos dārza darbu, protams, nebūs. Garos vakarus ceraukstiete īsina adot un skatoties vācu televīzijas seriālus.
