Privatizācija, kooperācija – šie divi vārdi daudziem lauku ļaudīm raisa satraukumu un negatīvas emocijas.
Privatizācija, kooperācija – šie divi vārdi daudziem lauku ļaudīm raisa satraukumu un negatīvas emocijas.
Arī pēc desmit un vairāk gadiem, kas jau pagājuši kopš lielās mantas dalīšanas, kad tik daudzi cerēja gūt kādu labumu.
Trīs stundas garas runas
Viena liela daļa ir pārliecinājusies un sapratusi, ka trešās Atmodas laika pārmaiņas nav nesušas cerētos augļus. Vēl viena daļa par kādreiz iegūtām pajām mēģina panākt taisnīgu jaunradītas vērtības dalīšanu, kas, mainoties likumdošanai, radījusi sarežģījumus.
Runa ir par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību, kuras kopsapulcē aicināja piedalīties arī rajona avīzes žurnālistu. Tā kā arī problēmas mēdz būt līdzīgas, šoreiz precīzi nenosaukšu sabiedrību. Jāpateic, ka skaidrošanās ilga trīs stundas, un nav iespējams izklāstīt visus izteikumus, viedokļus, pārmetumus utt. Kāds dalībnieks sanāksmi salīdzināja ar lapseņu midzeni, kas ir gana trāpīgi. Tonis vienai un otrai pusei sāka kļūt neiecietīgs, un arī žurnāliste no sapulces devās projām ar galvassāpēm.
Pajas vajadzētu pārdot
Pacietīgi klausījos visos runātājos, un, manuprāt, viņiem katram bija sava daļa taisnības. Daudzus pazīstu jau ilgus gadus un, individuāli sastopot, esmu pārliecinājusies, ka šie ļaudis ir darbīgi un saprātīgi. Nesaskaņas ir saasinājuši grozījumi kooperatīvo sabiedrību likumā.
Juriste Sandra Bleive norāda, ka Ministru kabineta noteikumos Nr. 328 “Noteikumi par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības reģistrācijai nepieciešamajiem dokumentiem un šīs sabiedrības atzīšana”, kas stājušies spēkā 2003. gada 22. jūnijā, rakstīts: “Pārpalikuma sadale sabiedrības biedriem tiek veikta proporcionāli sabiedrības biedriem sniegto pakalpojumu apjomam.” Šis nosacījums, pārreģistrējot sabiedrību, divas līdz tam līdzvērtīgas puses padarījušas par pretspēlētājiem. Proti, tie, kuri neizmanto kalti, kas sniedz pakalpojumus, vairs nevar saņemt peļņas dividendes (šajā gadījumā peļņa ir aizvietota ar vārdu “pārpalikums”).
Loģiska ir malā palicēju vēlēšanās tomēr nezaudēt to, kas viņiem pienāktos kā paju īpašniekiem. Kāds var būt risinājums? Juriste Sandra Bleive apstiprina, ka paju turētājiem, kam pakalpojumi nav vajadzīgi, savas daļas vajadzētu pārdot, jo otrai pusei ir interese tās iegūt. Līdz šim ir jau bijušas šādas operācijas, taču tās nav izšķīrušas lietas būtību. Arī sapulcē, gari runājot, netika panākta vienošanās, kā būs turpmāk. Pārpalikumu balsojot paredzēja izmantot tikai sabiedrības attīstībai.
Investors – drauds mazajiem?
Pieaugot graudu pirmapstrādes pieprasījumam, papildus iepriekš minētajām divām pusēm notikumos ir iesaistījies vēl trešais spēlētājs, iegādājoties vienu paju. Taču tas ir stiprāks par abiem pieminētajiem, jo novērtē saglabāto un palīdz ar savu ieguldījumu pilnveidot kaltes darbu. Bet trešajā tiek saskatīts drauds mazajiem paju īpašniekiem, kuri audzē lauksaimniecības produkciju un izmanto pakalpojumus. Pamazām ieviešot kaltē kvotu sistēmu, ieguvēji varētu būt vērienīgākie lauku saimnieki, tā spriež viena paju īpašnieku daļa.
Kas ir izdevīgāk? Ļaut uzņēmumam pilnveidoties, piesaistot papildspēku, vai mīņāties uz vietas? Tikai viens gads pierādīja, ka vecā bāze ir izmantojama, to arī var paplašināt. Bet vai iespējamais investors to vēlēsies darīt, kamēr netiks rasts risinājums?
Sabojātas kaimiņu attiecības
Tāda īsumā ir fabula, skarot tikai vienu aspektu. Tie paju īpašnieki, kuri neizmanto pakalpojumus, joprojām uz kaut ko cer. Taču cerības, manuprāt, neīstenosies, ja visas puses neapsvērs un neizvērtēs loģisku atrisinājumu. Par savām daļām domā katrs, kaut gan konkrētas sarunas par pārdošanu un pirkšanu virzās gausi. Pēc sapulces trīs paju turētāji tās ir pārdevuši citiem paju turētājiem, kuri tās vēlējušies iegādāties. Varbūt “ledus sakustēsies”.
No sapulcē dzirdētām runām prātā palika kādas sievietes sacītais: “Naudas dēļ mēs esam sabojājuši labās kaimiņu attiecības, strīdamies gadiem ilgi, un tas ir ļoti skumji”.
