Pašu koptos dārziņus cilvēki vienmēr ir uzraudzījuši īpaši uzmanīgi, lai kāds svešais nesavāc darba augļus. Tomēr reizēm gadās tā, ka raža prom, un kaitniekam neko nepateiksi, jo tas pazudis mežā.
Paliek bez boršča
Pensionāre Dzidra palīdz radiniekiem kopt dārziņu Brunavas pagastā pie Grenctāles. Dārziņu aprūpējusi kārtīgi – aug sīpoli, zirņi, burkāni, pupiņas, bietes. Centīgi ravējusi un gaidījusi, kāda nu būs raža.
Kad pienācis jūlija vidus, devusies uz dārziņu un palikusi nesaprašanā. Zirņiem galotnes aprautas – kas tur vairs izaugs? Lopu un sarkano ēdamo biešu lauciņš – tukšs. Pētījusi pēdas – nu dikti dīvainas… Liekas – atnākusi jaunkundze augstpapēžu kurpēs, piepēdojusi visu lauku un izraustījusi bietes. Pastāstījusi par «kaiti» mājas saimniecei, kas tik nosmējusies un atzinusi – stirniņas no meža būs dārzu nopostījušas, tur arī aso «papēžu» nospiedumi radušies.
«Vistiņas šoreiz paliek bez sulīgas barības, bet cilvēki – bez boršča,» vien nopūšas pensionāre. Viņa gan teic, ka tas neesot bijis lielākais meža zvēru nedarbs. Citiem paziņām ziemas rītā atnācis alnis ar diviem «bērniem», noēdis jaunajām ābelītēm galotnes un aizgājis. Jaunie kociņi pagalam.
Kurš noraka kartupeļus?
Otrs stāsts par lauku novākšanu saistīts ar pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad cilvēkiem naudas bija maz, tad nu meklēja dažādus veidus, kā ietaupīt. Četras pilsētnieku ģimenes, kuras vienoja radniecīgas saites, nolēmušas apsaimniekot kartupeļu lauku. Vieni dzīvojuši Bauskā, vieni Ogrē un divas ģimenes Rīgā. Vairākiem bijusi ekonomistu izglītība, un izrēķinājuši, ka pa visiem vērts nelielā zemes pleķītī audzēt kartupeļus un citus dārzeņus. Sacīts – darīts! Nopirkuši meža ielokā Gailīšu pagastā zemīti. Pavasarī visi draudzīgi sastādījuši, vēlāk izravējuši un gaidījuši rudenī ražu.
Augusta beigās pēkšņi ģimeņu starpā iestājies atsalums. Tiekoties un telefona sarunās tā nogaidoši cits citu vērtējuši, kaut ko gaidījuši, tā kā uz īpašu sarunu vedinājuši. Līdz septembra sākumā lielā jubilejā, kad attaisīta ne viena vien pudele un visi bijuši iesiluši, viena vedekla spērusi vaļā: «Kurš … kartupeļus noraka!?» Un sākās liela diskusija un tracis.
Negaidīta atklāsme
Zādzībā neviens neatzinās. Uz zemītes pabijuši visi – bija gan sašutuši par to, cik prasti esot norakts, gan par to, ka vainīgais izvairās un nesaka, kurš visu sev savācis, lai arī runāts bija dalīt četrās daļās. Zagļus no malas atmeta uzreiz – blakus vairākas zemnieku mājas, nevienam sveša nevajag. Strīdi ilga vēl divas nedēļas, kuru laikā cits citam pateica daudz ko tādu, ko parasti noklusētu, izvilka gaismā vecum vecus strīdus un nesaskaņas.
Septembra beigās jaunākā paaudze aicināja uz miera izlīgumu, lai kopīgi izdomātu, ko darīs ar nelaimīgo zemesgabalu. Tad nu pēkšņi attapās, ka kaimiņi taču varēja redzēt, kurš tieši lauku novāca. Visi kopā devās pie tuvākās kaimiņienes – laipnīgas večiņas.
«Vai, mīlīši! Un jums nepateica!?» sāka vaimanāt mājas saimniece. «Tas gabals taču vienmēr bijis īsts lāsts. Stādi, ko gribi, sēj, ko gribi, – nāk meža rukši un visu notīra. Mednieki sēdējuši, suns ir turēts – kaitnieki vienalga atrod, kad nākt un pamieloties. Un, ja neviens nesargā, pa tīro noēd. Tā viš i!» noslēdza sirmā kundze.
