Šis notikums ar mani atgadījās pirms divām nedēļām. Neesmu izklaidīga, bet dzīvē gadās visādi.
Šis notikums ar mani atgadījās pirms divām nedēļām. Neesmu izklaidīga, bet dzīvē gadās visādi.
Dzīvoju Bārbelē, bet bieži braucu uz Bausku. Šajā reizē pilsētā man bija vairākas darīšanas, tāpēc nodomāju, ka pie reizes iepirkšos “Rimi”. Iebraucu stāvvietā. Visas rindas pilnas. Savu autiņu iestūrēju trešajā rindā. Izkāpu no mašīnas, domājot, ka sākumā aizskriešu līdz bankai, bet pēc tam veikšu pirkumus. Lai ietu uz banku, vajadzēja pārliecināties, vai visi nepieciešamie dokumenti ir līdzi. Tāpēc turpat uz mašīnas priekšējā pārsega (tautas valodā – uz kapota) noliku telefonu, atslēgas un somu. Raitā solī devos uz banku, pēc tam uz “Rimi” iepirkties. Tas aizņēma ne mazāk kā piecpadsmit minūtes.
Pazūd atslēgas
Kad ar iepirkumu maisiem iznācu no veikala, ķēros pie kabatām, lai meklētu mašīnas atslēgas. Grābstoties gar apģērbu, secināju, ka ne blūzei, ne biksēm kabatu nav. Jutu nelielu satraukumu. Kur ir manas atslēgas? Sākās neliela histērija un panika. Vēlreiz pārbaudīju somu, jo cerēju, ka atslēgas būs starp papīriem. Taču viss velti – atslēgu nebija.
Skrēju uz veikalu, jo šķita – iespējams, esmu tās atstājusi sarkanajā iepirkumu grozā. Pārliecinājos, ka arī tur atslēgu nav. Uz mirklīti apstājos un mierināju sevi – Sandra, lūdzu, mierīgi padomā, kur ir atslēgas! Taču uztraukums sāka sevi manīt vēl vairāk, jo jau pēc dažām minūtēm man jābūt Iecavā, bet pēc tam Bārbelē bērns jāved uz dejošanu. Viss ir saplānots līdz minūtei. Acumirklī iešāvās prātā doma – varbūt esmu tās atstājusi bankā. Cerību pilna jozu uz banku, taču kā pret sienu – arī tur manu atslēgu nebija.
Necerētais sargs
Lēnā solī devos uz savu automašīnu, tiku līdz otrajai rindai un ieraudzīju, ka manai mašīnai pretī spīd un laistās sudrabots džips. Iekšā sēdošos neredzēju, jo bija tumšie stikli. Ieskatījos ciešāk glaunajā autiņā un pamanīju, ka tajā kaut kas saulē vizuļo. Pienākot tuvāk, brīnījos – vizuļotājas nav nekas cits kā manas mašīnas atslēgas. Piegāju pie sava autiņa, un pēkšņi no luksusmašīnas atskanēja vīrieša balss: “Vot sižu i dumaju – kto priģot, kogda priģot? I iņteresno, kak vigļaģit čelovek, kotorij kļuči ostavil na kapoķe?*”
Es nespēju vien pateikties šim kungam, kurš varēja būt kāds biznesa pārstāvis, bet viņš atbildēja, ka nav jau par ko, jo tāpat nezinājis, ko gaidīt. Mūsdienās autiņus nozog dažās minūtēs, bet šeit ar visām atslēgām mašīna stāv vismaz 15 minūtes. Nodomāju – ai, Sandra, kā tev tā ir laimējies!
Piedzīvojumi nebeidzas
Taču šajā dienā piedzīvojumi ar automašīnu nebeidzās. Iebraucot Bārbelē, atcerējos, ka man uz mirklīti jāieskrien pagastā. Iegāju pagastmājā, pēc mirkļa kāda sieviete nesās pa galvu, pa kaklu un bļāva: “Sandra, Sandra, tava mašīna ripo!” Izskrēju ārā un ieraudzīju – mans autiņš jau ieslīdē jis pretējā joslā. Biju aizmirsusi to atstāt ātrumā. Kolēģis, brīnīdamies par manu aizmāršību, sacīja: “Sandra, tu šodien labāk ātrāk brauc mājās un ieliec to mašīnu garāžā! Vai tev vēl nepietiek piedzīvojumu?”
SANDRU DREIJERI uzklausījusi SANDRA DANOSA
*Sēžu un domāju – kas atnāks, kad atnāks? Un interesanti, kāds izskatās cilvēks, kas atslēgas atstāj uz pārsega? (no krievu val.).
