Latvija ir mūzikas lielvalsts. Tā man šķiet ik vasaru, bet šoreiz – jo īpaši. Vienīgi žēl, ka visus festivālus nav iespējams apmeklēt. Doma, ka varētu pavadīt atvaļinājumu, ceļojot pa Latviju no vienas festivāla vietas uz citu, vairs nešķiet dīvaina.Mans sapnis apmeklēt Introvertās mūzikas festivāla nakts meditāciju Vecgulbenes muižā viņnedēļ tā arī neīstenojās. Kamēr meklēju kompanjonus, biļešu vairs nebija. Mūsdienu dižākais čella spēles improvizators Metjū Bārlijs spēlēja no pusnakts līdz rīta gaismai. Tas bija ļoti neparasts koncerts klausītājiem, kuri meklē alternatīvus iedvesmas avotus, stāsta aculieciniece. Zālē visi bija atlaidušies uz paklājiņiem – cits nomodā, vēl kāds – pussnaudā, ar visu ķermeni uztverot mūziku, saplūstot ar skaņām. «Brīžiem jutos kā tauriņš, kas atbrīvojies no kūniņas un ieraudzījis gaismu. Pirmo reizi dzīvē mūziku uztvēru kā šķīstīšanu,» klausītāja cenšas ietvert izjūtas vārdos.Iespējams, ka līdzīgu katarsi citi piedzīvoja Senās mūzikas festivāla koncertos Rundālē, Kantrimūzikas festivālā Bauskā. Šonedēļ sāksies jaunās mūzikas festivāls «Positivus», augustā – Ineses Galantes «Summertime». Dažādi žanri un klausītāju intereses, bet visi kā viens mūzikā meklē iedvesmu un spēku dzīvošanai.Diemžēl Latvija ir mūzikas lielvalsts bez savas koncertzāles. Nesen Lielajā ģildē klausījos operdīvas Jeļenas Obrazcovas krievu romanču koncertu. Starpbrīdī kā magnetizēta apstājos pie Rīgas koncertzāles projekta fotogrāfijas. Tas «nogrima» politisku intrigu upē. Ļoti kvalitatīva mūzikas dzīve, manuprāt, ir vienīgā konkurētspējīgā prece, ar ko mūsu valsts ir interesanta pasaulei. Festivālu vasara ir pārāk īsa. Ziemas koncertsezona atkal paies sporta angāros un padomju laika kultūras namiem līdzīgos «kaktos», brīnoties, kāpēc mūzikas fani no Eiropas netraucas uz Rīgu.
