Līdz šim uzskatīju sevi par daudzmaz profesionālu mednieku. Taču kāds gadījums lika izvērtēt mednieka prasmes un salauza manu kolektīvā mednieka pieredzi un garu.
Līdz šim uzskatīju sevi par daudzmaz profesionālu mednieku. Taču kāds gadījums lika izvērtēt mednieka prasmes un salauza manu kolektīvā mednieka pieredzi un garu.
Man bija atvaļinājums, kad pēkšņi agrā rītā mani iztraucēja telefona zvans. Zvanītājs bija mans tēvs. “Vai tu, mīļais mans, zini, ka vakarnakt mežacūkas izrija aizvakar stādītos kartupeļus? Un vispār – kāda velna pēc tu staipi līdzi to dzelzs gabalu, ar ko pastāvīgi lielies un saukā par savu lepno bokseni, ja nespēj saglābt mūsu tupeņus? Ja vari, ņem plinti un brauc šurp! Tie melnie lopi ir apnikuši,” satraukts runāja tēvs.
Izvēlas slēpni
Nokārtoju atļaujas, lai varētu iznīcināt postītājus, sēdos mašīnā un braucu uz tēva mājām Cēsu pusē. Apskatīju uzbrukuma objektu un izvēlējos slēpni ierīkot virs sakrautās malkas grēdas. Tās augstums bija ap divarpus metru, malkas šķilu garums – viens metrs, grēda pietiekami gara un stabila, atstutēta no abām pusēm ar zemē iedzītiem un ar virvīti sastiprinātiem baļķēniem. Šo “medību torni” ieņēmu tajā pašā vakarā un gaidīju ienaidnieka parādīšanos. Lēnām auga uztraukums – kā būs, ja būs?
Pretinieka gaidās
Nosēdos krēslā, pielādēju plinti un gaidīju, izbaudīdams dabas jaukumus. Līdz beidzot pulksten pustrijos no rīta kaut kas nāca no tuvējā mežiņa. Kārtīgi šļakstīgs plunkšķis! Tajā brīdī man nebija skaidrs, vai tur nāk bariņš ar cūku mammu vai tas ir “vieninieks” ar “šarmantu” aromātu, zvēra uzmanību, viltību un cūcisku stāju.
Manā organismā sāka trakot adrenalīns. Tas izpaudās tādā kā nodevīgā kāju, roku un vēdera muskulatūras sīkā trīcītē, kas nebūt nav raksturīga pieredzējušam medniekam.
Ienaidnieka pamanīšana
Tad es ieraudzīju savu pretinieku – milzīgu kuili. Ferdinands! Matadors! Viņš lēnā garā ierāva ar skaļu šņācienu nāsīs gaisu un virzījās tālāk pa taciņu, kas iemīta nekoptajā pļavā. Man nebija īstas skaidrības, kur tad lops nolēmis doties – iekost kukurūzu vai arī no sākuma iebāzt šņukuru tē ta kartupeļu laukā. Attālums līdz Ferdinandam bija neliels, un pienāca brīdis, kad jāšauj.
Parasti pēc pirmā šāviena, ja bise aprīkota ar prožektoru, atsitiena dēļ gaisma nodziest. Tad vajag ātri, ātri ar pirkstu sameklēt slēdzi, ieslēgt prožektoru un šaut otrreiz. Es ieslēdzu gaismu, savukārt kuilis “ieslēdza piekto ātrumu” un jau atradās tālēs zilajās. Nezinu, kādi fizikas likumi darbojās pēc otrā šāviena, bet mans “medību tornis” sāka brukt. Tas notika tik ātri, ka man nebija laika reaģēt un lēkt zemē vai citādi izvairīties no likteņa pasniegtās iespējas atgriezties uz grēcīgās zemes tieši šādā veidā. Šis kritiens aprobežojās tikai ar zilumiem, sasitumiem un nobrāzumiem, toties plintes prožektora aizsargstikliņš un halogēnā lampiņa bija pagalam. Arī tēvs bija sašutumā par malkas grēdas sagraušanu un cūkas palaišanu vējā.
Vienkāršs risinājums
Problēma ar melnajiem pāridarītājiem tika likvidēta pēc divām nedēļām. Atrisinājums līdz smieklīgumam vienkāršs. No dzīvokļa radioaparāta kopā ar brāli aizvilkām vadiņu līdz kartupeļu lauka malā augošajam bērzam. Tur uzstutējām skaļruni un naktī tika atskaņoti vietējās radiostacijas raidīti mūzikas ritmi.
No brīža, kad tika uzstādīts skaļrunis, māju tuvumā zvēri nerādījās. Viņu iemītās takas, sapostītie dārzi un visādi citādi nedarbi apauga ar zāli.
