Domāju par svētkiem. Mums visiem būtu jājūt īpašā noskaņa, jo ir novembris. Kalendārs atgādina – šodien ir Lāčplēša diena, pēc nedēļas 18. novembri tas iekrāsos sarkanā, brīvdienas krāsā.
Domāju par svētkiem. Mums visiem būtu jājūt īpašā noskaņa, jo ir novembris. Kalendārs atgādina – šodien ir Lāčplēša diena, pēc nedēļas 18. novembri tas iekrāsos sarkanā, brīvdienas krāsā. Kur meklēt svētku sajūtu mums katram? Nesen “Bauskas Dzīves” ielu aptaujā ļaudis atzina, ka novembrī svētku noskaņu nejūtot. Jājautā – kādēļ?
Apjautu, ka man arī nav atbildes. Kas nepieciešams citādu emociju radīšanai? Vai to mums piedāvā sabiedrība, sabiedrisko attiecību speciālisti vai politiķi? Varbūt svētku kūkas emocionālo pildījumu meklēt mākslas pasaulē, izklaides industrijā vai doties pirkt svētkus veikalā? Jūtu, ka veidojas pārāk gara jautājumu ķēde, kurai arvien grūtāk piekabināt atbildes.
Viena no tām atnāca pati. Kāda sirma kundze pirms pāris dienām mani sameklēja redakcijā. Bauskā, kādā Dārza ielas daudzdzīvokļu mājā, viņa dzīvo pāris mēnešu. Pēdējās nedēļās sievietei nācies pārciest pamatīgu svētku teroru. Tas sācies oktobra beigās, kad mazie Helovīna svinētāji, maskās tērpušies, piezvanīja pie durvīm un pieprasīja saldumus. “Neizpratu bērnu vēlmes, par tādiem svētkiem un izdarībām neko nebiju agrāk zinājusi, tāpēc bērneļus aizraidīju prom. Godīgi sakot, saldumu man arī mājās nebija,” stāsta kundze.
Pēc tam pret iemītnieci sācies īsts terors: reiz dzīvokļa logu nomētāja ar sapuvušiem āboliem, citu vakaru pie virtuves loga spridzināja petardes. Kundzes nostāja ir viennozīmīga – jaunā paaudze degradējas, latviskās tradīcijas tiek aizlaistas postā, to vietā bērnu prātus piesārņo ar svešzemju spokiem, helovīniem, valentīniem un vēl sazin ko.
Globalizējamies, internacionalizējamies, ņemam to, ko mums piedāvā. lētākiem grabuļiem pakaļ skriedami, pa ceļam izkaisām un pazaudējam sevi, savus tikumus un paražas. Vainīgos meklēt nav vērts – laikmets uzspiež savus noteikumus. Atliek vienīgi domāt, sasparoties un likt kaut ko pretī, lai radītu svētku noskaņu, lai celtu lepnumu un nacionālo pašapziņu.
Izrādās, tas nākas bezgala grūti. Skat, atjaunotā humora žurnāla “Dadzis” 3. numura vāku rotā zīmīga karikatūra. Brīvības pieminekļa virsotnē “Mildu” nomainījis kāds šķībacains teju ķīnietis, korejietis vai vjetnamietis. Mūsu simbols atstājis zīmīti “Aizbraucu peļņā uz Īriju”. Še tev svētku sajūta un lepnums par savu valsti, zemi, valdību.
Bet kur meklēt svētkus, kur rast tiem emocionālo pildījumu? Piedāvājums ir niecīgs: septiņu minūšu salūts galvaspilsētā, skolas bērni ar gaismiņām rokās Bauskā, gājienā no Korfa dārza līdz rajona Padomei, kur reiz Ļeņins lepni sēdēja. Svecītes logos, un 18. novembra vakarā Latgales dāmas mudinās “ar vīnu koju – top, ar ūtru koju – top…”.
Tā, lūk, svētki jārada pašiem.
