Par tūrisma iespējām Igaunijā pārdomās dalās Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolniece Kristīne.
Par tūrisma iespējām Igaunijā pārdomās dalās Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolniece Kristīne.
Pavisam nesen kopā ar skolas biedriem viņa pirmo reizi mūžā viesojās Igaunijā. Kaut arī jaunietei ir izdevies pabūt citur ārzemēs, piemēram, Polijā, taču pašlaik pats asākais ir Igaunijas redzējums. Latviju meitene sākusi iepazīt kopš divu gadu vecuma. Izbaudīti tūrisma pārgājieni kājām un ar velosipēdu. Šoreiz bija brauciens ērtā autobusā.
Jūsmo par ūdenskritumu
Maršruts vienkāršs – Pērnava, Lahemā nacionālais parks un pēc tam Tallina. Šīs ekskursijas laikā Kristīnei šķitis, ka Igaunija īpaši neatšķiras no Latvijas. “Tāda pati zeme vien ir, tikai tur runā igauniski,” teic vidusskolniece. Daudzas preces, veikalu zīmoli tādi paši kā Latvijā, tikai to nosaukumi igauņu valodā. Arī ainaviski lielas starpības nav, vismaz tajā daļā, pa kuru ved ceļš. Tāds pats līdzenums, pie jūras akmeņi, līdzīgi kā Vidzemes jūrmalā. Nedaudz uzkrītoši, ka pie mājām mazāk koku nekā Latvijā.
Pērnava neko īpaši nepārsteidz. Pilsētas vecajā daļā daudz koka būvju. Protams, ka pilsēta diezgan tīra, sakopta. Kaut kad agrāk uz turieni varēja aizbraukt ar kuģīti, kuram bija zemūdens spārni.
Viens no interesantākajiem pārsteigumiem – Keilas ūdenskritums. Iespaidīgs, kaut arī to grūti salīdzināt ar mūsu pašu Ventas rumbu. Protams, arī labi apmeklēts. Ap desmit lielu divstāvu autobusu tobrīd bija atvizinājuši ekskursantus. Pie ūdenskrituma novērojama krievu tautības jaunlaulāto vidū izplatīta tradīcija – ap daudzo tiltiņu margām saslēgtas piekaramās atslēgas ar pašu mīlnieku vārdiem un kāzu datumiem. Tas redzams arī Rīgā. Protams, laiku pa laikam tiltu margas tiek notīrītas un visas atslēgas noņemtas. Paliek vien jautājums, vai laulības, kuru stiprināšanai šāda tradīcija ieviesta, ir tikpat laimīgas?
Lahemā nacionālais parks, pa autobusa logu veroties, izceļas ar koku daudzumu. Pārbraucot no viena apskates objekta uz citu, atkal ir mežs, mežs un vēlreiz mežs. Parkā iespējams apskatīt Igaunijai tik raksturīgos dižakmeņus. Jāņa Toma dižakmens ir visaugstākais Igaunijā – 7,5 metri.
Tūristu spieti Tallinā
Tallina ar slaveno vecpilsētu no mūsējās Rīgas ieliņām un namiem atšķiras diezgan ievērojami. Gaisotne ir citādāka. Restaurācijas darbi neliecina, ka viss veikts steigā, lai par katru cenu izrādītos. Tajā pašā laikā ir sajūta, ka senatnes mantojums šeit īstāks, dzīvāks. Mūsu valsts galvaspilsētā pagaidām nav neskaitāmu pensionētu tūristu no Rietumeiropas, Amerikas un Āzijas valstīm, bet Tallinā to ir ļoti daudz.
Izskatās, ka arī par ceļotājiem tiek domāts vairāk nekā Latvijā. Pastaigājoties vecpilsētā, ik uz stūra izvietoti speciāli, tūristiem domāti stendiņi. Gidi piedāvā informāciju par pašu pilsētu, Igauniju. Ir iespēja par simbolisku samaksu nosūtīt pastkarti uz savu dzimto zemi.
Jāpiebilst, ka tūristiem – skolēniem un pensionāriem –, kuri ekskursijās dodas ar ierobežotiem finansiāliem līdzekļiem, pašā vecpilsētā nav īpaši pieejamas vietas, kur ieturēt siltu maltīti. Tāpat kā Rīgā, tūristu sezonā kafejnīcas un ēstu ves ievērojami paaugstina cenas. Tad jāver “Makdonalda” durvis, ir lēta, lai arī neveselīga maltīte.
Kristīne atklāj, ka, dodoties uz Igauniju, bijusi sajūsmā par gaidāmo ceļojumu kā par jaunas kultūras iepazīšanu. Tomēr šīs cerības nav piepildījušās. Taču šķitis, ka igauņi ir lielāki savas zemes patrioti, viņi to mīl citādāk nekā mēs.
Pirms pāris gadiem pats apmeklēju Igauniju. Kopā ar slaveno fotogrāfu Gunāru Bindi piedalījāmies fotogrāfu plenērā Tartu pilsētā.
Salīdzinot manus vērojumus ar vēl pavisam svaigiem iespaidiem, jāatskārš, ka kopš tā laika kaimiņzemē nekas daudz nav mainījies.
