Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē pirms pāris dienām skatītāju plūsma nemazinājās pat vakarpusē.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē pirms pāris dienām skatītāju plūsma nemazinājās pat vakarpusē. Skanēja vairākas valodas, dažādu paaudžu cilvēki jutās vienoti kopīgā notikumā – Kalifornijā dzīvojošā mākslinieka un dramaturga Raimonda Staprāna darbu personālizstādē.
Dzimšanas diena Latvijā
Šomēnes meistaram palika 80 gadu. Vairākas dienas pēc izstādes atklāšanas viņš pavadīja Nacionālajā mākslas muzejā, vērojot apmeklētājus un iesaistoties ar viņiem sarunās. Gleznotāja pirmā personālizstāde Rīgā notika 1991. gadā, bet to ieraudzīja tikai šaurs mākslas cienītāju loks. Šogad viņa gleznu retrospekcija no privātām kolekcijām ir īpašs notikums Latvijas mākslas dzīvē. Līdz šim tautieši Raimondu Staprānu daudz labāk ir pazinuši kā dramaturgu. Dailes teātrī iestudētā izrāde “Četras dienas jūlijā” 1989. gadā ieguva pirmo vietu Baltijas lugu festivālā, bet 1996. gadā dzimtenē tika izdota viņa dramaturģijas darbu izlase. Mākslinieks un rakstnieks 2003. gadā ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Šķiet ļoti svarīgi atgādināt, ka Raimonds Staprāns atrodas pasaules laikmetīgās mākslas atzītāko autoru pirmajā desmitniekā un viņa gleznas ir bijušas eksponētas ievērojamākajos mākslas centros Ņujorkā, Parīzē, Londonā, Berlīnē, Toronto, Sanfrancisko.
Padarīt krāsu par gaismu
Ir maz autoru, kuru darbos jūtama tāda gaismas un krāsas suģestija kā Raimonda Staprāna kompozīcijās. Tās nav ainavas un klusās dabas klasiskajā izpratnē, bet minimālisma šedevri, kuros ir tikai norāde uz priekšmetiskumu. Toties skatītājos audekli izraisa daudzslāņainu asociāciju plūsmu, krāsu laukumus, gaismas un ēnas pārvēršot matērijā. “Es nodarbojos ar to, kā palielināt krāsu spožumu, kā padarīt krāsu par gaismu. Svarīgi ir, lai viena krāsa iespaido otru ne tikai ar pašu krāsu, bet arī ar laukumu,” kādā intervijā atzīst autors.
Tāli jūras horizonti, kuteru piestātnes dēļi, koka kaste, krāsu bundžas, glāzē iemērkta ota, apelsīni, pludmales krēsls – tik necili ir Raimonda Staprāna kompozīciju motīvi, bet katram priekšmetam vieliskumu piešķir Kalifornijas intensīvās un siltās gaismas. Mākslinieks neglezno dabā, vienīgi darbnīcā, apvienojot vizuālo iespaidu un izjūtu pieredzi. Tā ir intelektuāla un askētiska glezniecība, kas, pēc mākslas zinātnieces Helēnas Demakovas domām, “parāda mūsdienu cilvēka neirotisko vientulību”.
Meklētājs “pelēkajā zonā”
Izstāžu zālē tika demonstrēta dokumentāla lente, kurā ASV mākslas zinātnieki intervē mūsu tautieti viņa darbnīcā un rāda meistara gleznošanas metodi. Raimonds Staprāns laukumus ieklāj ar lielu, plakanu otu gluži kā krāsotājs nama fasādi vai sienas plakni. Process izskatās apbrīnojami rāms un vienkāršs, bet māksliniekam piemīt visai reti satopama krāsu absolūtā redze, kā arī spēja uztvert un variēt toņu intensitātes pakāpes. Iespējams, tādēļ viņa kompozīcijas ir tik līdzsvarotas un harmoniskas.
Raimonda Staprāna manieri kritiķi ir nodēvējuši par abstrakto reālismu, bet autors kādā publikācijā norāda: “Starp reālismu un abstrakcionismu – bezpriekšmetību – pastāv plaša “pelēkā zona”, pa kuru meklēdami maldās tie, kam nepatīk ne viens, ne otrs virziens. Es laikam arī esmu viens no viņiem.”
