Interneta plašumos klīst stāsts par Vācijas miljonāru, kurš 30 cilvēkiem katru mēnesi gada laikā piešķīris tūkstoš eiro. Idejas morā-
le – noskaidrot, vai cilvēki šajā situācijā patiešām izvēlēsies neko nedarīt, paši nepelnīt.
Pētījuma rezultāti bija ļoti dažādi. Daži naudu notrieca, sēžot ar aliņiem dīvānā pie televizora, kāds turpināja strādāt, cits devās ceļojumos, bet vairāki mēģināja īstenot savus sapņus un izvēlējās citu darbu vai sāka uzņēmējdarbību. Stāsta, ka rezultātā «stipendiātu» kopējie ienākumi pieauguši.
Šo ideju pavisam nopietni apspriež vairākas Rietumeiropas valstis. Daudzās pašreizējā pabalstu sistēma ir ļoti līdzīga, un šāda ienākuma ieviešana neatstās sliktas sekas uz budžetu. Turklāt eksistē cilvēku grupa, kura minēto privilēģiju bauda jau vairāk nekā simts gadu – tie ir pensionāri. Lai ko runātu par to, ka šī nauda ir nopelnīta vai citādi gūta, būtība nemainās – pensijas maksā no nodokļiem.
Idejas pamatā ir reāls novērojums, ka pašlaik lielākā daļa cilvēku nebūt neveic darbu, kurā varētu dot lielāko labumu. Nepieciešamība pēc ikdienas ienākumiem noturot vairāk nekā 70 procentus Latvijas iedzīvotāju amatos, kas viņiem nav piemēroti. Tā samazinās gan darba efektivitāte, gan valsts kopējie ienākumi. Neatkarīgs finansējums sniegtu lielāku drošības izjūtu jauniešiem, ļaujot atrast piemērotāko nozari. Turklāt, tāpat kā pensiju gadījumā, šāda finansējuma piešķiršana veicinās naudas apjoma pieaugumu mazumtirdzniecībā.
Neatkarīgi no tā, vai šo ideju realizēs vai ne, karjeras izglītībai jāpievērš ļoti liela nozīme. Ik pa brīdim iznāk sastapties ar cilvēkiem, kas savu īsto aicinājumu atraduši mūža otrajā pusē. Daudzi nespēj īstenot sapņus dārgo izglītības maksājumu dēļ un ir spiesti doties uz ārzemēm, lai tur atklātu savu potenciālu. Dažādi pasākumi, lai palīdzētu atrast īsto aicinājumu, palīdzētu gan cilvēkiem, gan valstij.
