Dažādu vecumu puikas visos laikos ir spēlējuši kariņu. Agrāk bērni pagalma šķūnīšos skraidīja, «tarkšķinādami» koka automātus.
Dažādu vecumu puikas visos laikos ir spēlējuši kariņu.
Agrāk bērni pagalma šķūnīšos skraidīja, «tarkšķinādami» koka automātus. Tagad zēni, arī meitenes, karo, datora pogas spaidīdami. Taču ir vēl kāds kariņa paveids, kur šaušana, skriešana, ieroči un lodes ir gandrīz kā īstas. Emocijas arī spilgtas un neaizmirstamas. Šo moderno kariņu sauc par peintbolu. Brunavas pagasta Grenctālē jau divas nedēļas to izbaudīt var ikviens interesents.
Kad «Bauskas Dzīve» vaicāja Aināram Skujam, SIA «M Kodeks» īpašniekam, kurš iekārtojis peintbola laukumu Grenctālē, izskaidrot spēles būtību, viņam to bija grūti izdarīt. «Peintbolu nevar izstāstīt, ir jābrauc, jāskatās vai vislabāk pašam jāpiedalās, lai izjustu īsto spēles garšu,» skaidroja Ainārs.
Želatīna lodes
Pagājušajā svētdienā «Bauskas Dzīve» vēroja desmit karotāju pusotru stundu ilgu cīņu. Par to, ka pasākums ir nopietns, liecināja instruktāža, dalībnieku parakstītās veidlapas, arī aprīkojums. Spēlē izmanto amerikāņu ieročus, lodīšu izšaušanai lieto ogļskābās gāzes baloniņus. Lodītes lido ar ātrumu 90 metru sekundē, atduroties pret šķērsli, tās izšķīst. Lodes taisa no pārtikas želatīna, tāpēc tās nav bīstamas videi, nav kaitīgas arī dalībniekiem. Karotājiem izsniedz speciālas aizsargmaskas sejai, arī apģērbu, kas neļauj nosmērēt drēbes.
Pirms iešanas laukumā katrs dalībnieks paraksta īpašu dokumentu – veiveru. Tas nozīmē pilnīgu atteikšanos no jebkādām tiesībām vai prasībām. Tādējādi cilvēks peintbolā pilnīgi apzinās visu risku un uzņemas atbildību par spēles laikā iespējamiem gadījumiem.
Sāpes, zilumi un emocijas
A. Skuja gan uzreiz mierina, ka tās ir tikai formalitātes, spēle nav nemaz tik bīstama. «Es nesolu, ka nesāpēs, nebūs zilumu, bet garantēju, ka būs ilgas un spilgtas emocijas,» viņš saka. Peintbolu labprāt spēlējot ģimenes, tēvi pret dēliem, arī dažām mammām ir grūti malā nostāvēt. Protams, vienus pusaudžus bez vecāku atļaujas laukumā karot nelaiž. SIA «M Kodeks» direktors un spēles instruktors Valērijs Kondratjuks apstiprina Aināra teikto, piebilstot, ka pēc pamēģināšanas gandrīz visi ir teikuši, ka grib spēlēt vēl. «Īpaši sievietes ir kā trakas uz karošanu atkal,» smej Valērijs.
Pēc instruktāžas «karavīri» dodas 25×50 metru lielā, ar zaļu sietu nožogotā laukumā. Vēlreiz viņi tiek instruēti par ieroču lietošanu, drošības noteikumiem. Komandas izvietojas katra savā laukuma galā, ieņem pozīcijas aiz siena ķīpām, un kariņš var sākties. Noteikumi mēdz būt dažādi, karotājs var tapt «beigts», kad krāsu lodīte izšķīst uz rokām vai kājām. Var vienoties, ka dalībnieks izstājas tikai tad, ja trāpīts galvā, ķermenī. Izvirzīt drīkst arī citus, pašu noteikumus. Ar apmēram 160 lodītēm uzpildītu ieroci, prātīgi šaujot, var tukšu dabūt pusotras stundas laikā. Ja bliež kā ar automātu, neskatoties un netēmējot, munīcija beigsies krietni ātrāk.
***
Atsauksmes
GATIS: – Pirmajā reizē vēl tikai piešāvu ieroci, bet otrajā spēlē jau divi «novāktie» pretinieki bija manējie.
DACE: – Labi, tikai drusku sāp. Labāk ir, ja trāpa ķiverē, tad lodi tā nejūt. Jūtos, kā no kariņu filmas iznākusi.
ALEKSANDRS: – Jaukas sajūtas, īpaši tad, kad dzirdi, kā lodes svilpo gar galvu.
KRISTAPS: – Super! Varēju justies kā karā. Nedrīkst šaut uz dullo, ir jādomā.
LAURA: – Re, kāds zilums uz stilba. Kad trāpīja, bija diezgan sāpīgi.
EDGARS: – Kamēr mēs ar Andri viens pret otru cīnījāmies, kāds mani no sāniem «novāca». Negodīgi!
ILVA (kas pati kariņā nepiedalījās, bet visā noskatījās): – Smieklīgi, kā lieli vīrieši var tā ākstīties – skrien, krīt, lec, rāpo. Man tā bija lieliska izklaide.
ANDRIS: – Tas nu ir skaidrs, ka es te neesmu pēdējo reizi.
