Automašīna ielas malā izskatās kā dūņu ruksis – kūstošais sniegs brauktuvi noklājis peļķēm, un garāmbraucējiem laikam grūti braukt lēnāk, lai neapšļāktu visu tuvāk par pieciem metriem ar dubļu šķīdeni.Tiesa gan, arī man patīk lietusgāzes laikā uz ielejas ceļa uzspiest gāzi, lai izšķaidītu mierīgās lāmas sudrabotās šļakatās. Taču ūdens ir tīrs, un tuvumā nav ne gājēju vai braucēju, ne māju, koku vai krūmu.Pašai kā gājējai nācies sastingt bailēs, ka tūlīt saņemšu kārtīgu «ielas dušu», un pēc tam atviegloti uzelpot, pateicībā pamājot, kad šoferis galanti piebremzē un izbrauc peļķi lēnām. Vienu reizi neuzmanīgi esmu apšļākusi citu gājēju, un līdz šim brīdim nožēloju, ka vieta nebija tāda, kur apturēt auto un atvainoties.Mans tēvs savulaik, ejot gar daudzdzīvokļu namu, atvēra katras ieejas durvis, pie kurām sēdēja kaķis – ja nu tas vēlētos tikt iekšā. Drīz pūkaiņi saprata, ka te nu vienreiz ir prātīgs divkājis, kas sajēdz pabīdīt nost viņu lielāko šķērsli. Visi rindā sēdēja pie durvīm un gāja iekšā tieši tad, kad tās atvēra tēvs. Pie labas izturēšanās pierod.Nāk pavasaris, un es to šogad sajutu nevis gaisā, bet darba dunā. Pēdējās nedēļās esmu sarunājusies ar ļoti gaišiem, siltiem, labiem cilvēkiem, kurus ieteica citi gaiši, labi, silti cilvēki. Laipnība neko nemaksā, bet iet plašumā, ja to veltām cits citam ikdienā.Varbūt, ja savulaik ļaudis būtu bijuši iejūtīgi pret Jēzu, mums nebūtu Lieldienu brīvdienu. Tomēr dziļāku vēsti nes tā stāsta daļa, kurā kāds cietēju pažēlo, nevis sit, moka, vajā vai nodod. Labsirdība atdzemdina dvēseli un dara to gaišu.
