Sandra un Andris Ploksti Vecumnieku novada Bārbelē ir ienācēji, tikai pirms sešiem gadiem pārcēlušies no Rīgas. Tomēr lauku darbi abiem nav sveši, un viņu «Zīles» kļūst arvien skaistākas.
Glabā nosaukumu
Mājas vārdu Plokstu ģimene mantojusi no iepriekšējiem īpašniekiem. Netālu aug liels ozols, un tam vajag savu «Zīli».
Prātojot, kurp pārcelties no Rīgas, vīrs ieteicies – kolēģiem no Bārbeles puses kaimiņos pārdodot māju. Sieva atbildējusi strikti: «Nekad mūžā!» Tomēr jau pēc pusgada Sandra un Andris stāvējuši pie sava lauku īpašuma, prātojot, kā «Zīles» pielāgot ģimenes vajadzībām.
Dzīvojamā ēka bija tā aizaugusi, ka netālās saimniecības būves nevarēja saredzēt. Tagad mājas priekša pārprojektēta, lai pavērtos plašums, kur kādu dienu skraidīs Sandras un Andra mazbērni. Saglabāti, vien citviet pārstādīti iepriekšējās saimnieces dēstītie ceriņi, peonijas un aronijas. Ģimene teic, ka Bārbelei piemīt labs starojums. Ja visapkārt līst, te spīd saule, arī rudens raža dārzā ir bagātīga.
Enerģijas kodols
Īpašuma teritorijas labiekārtošanas darbiem saimniekiem laiks ir tikai nedēļas nogalēs. Sandra paliela vīru: «Mums nekad nav bijis jāmeklē meistars, jo Andrim padodas jebkurš darbs. Mājas pagalmā mēneša laikā pa svētdienām vien uzcelta lapene, kur siltās pēcpusdienās dzeram tēju, lasām.» Viss top palēnām pašu spēkiem. Dārza stūrī pēc malkas talkas atstāts neapstrādāts bluķītis, kur patīk piesēst. Saulainajā mājas priekšā noskatīta vieta tējnīcai, saimniecības ēkā ierīkos pirti. Vēlmju saraksts Plokstu ģimenei ir garš, tā piepildīšanai visa dzīve vēl priekšā.
Pārmaiņas «Zīlēs» apbrīnojuši viesi no Spānijas – tur dzīvo Sandras un Andra radinieka ģimene. Ciemiņi nobaudīja gardos tomātus no saimnieku dārza un citus pašaudzētos labumus, plūcot tos tieši no dobes.
Kopības izjūta
Sandrai un Andrim paveicies ar labiem kaimiņiem. Viņi dalās ar stādiem un padomiem, taču tas notiek neuzbāzīgi. Mazliet intravertā vide pārim patīk.
Rotaļīgas ir pat kaimiņu mājdzīvnieku savstarpējās attiecības. Rīgas «dāma» kaķene Nika pirmajā gadā Bārbelē nav gājusi ārā. Laukā viņu izvilinājis kaimiņu runcis Maksis. Tagad Nikā pamodies mednieces instinkts un noķertās peles tiek atrādītas saimniekiem. Andris vēl gribētu vilku sugas suni, taču nevēlas to ierobežot, turot pie ķēdes. Tāpēc jāizveido dzīvniekam sava vieta.
Draugi droši zina, ko Plokstu ģimenei dāvināt jubilejās – par dēstiem un stādiem «Zīlēs» vienmēr ir pateicīgi. Andris Sandru iepriecina, papildinot viņas rožu dobi. Sieva ar dārza augiem katru dienu sasveicinās, tas ir viņas rituāls, tā klusībā pateicoties par Dieva doto zemi, tās auglību un krāšņumu.
Katrā gadalaikā Sandra un Andris Ploksti saskata skaistumu. Pavasarī jāsteidzas pamanīt pirmo krokusa ziedu, vasarā pārsteidz dārza košums, rudens priecē ar krāsainajām lapām kokos, ziemā turpat pagalmā var savelt sniegavīrus. Apkārt svaigs gaiss, miers un harmonija.
