Bauskas Centrālās bibliotēkas speciālisti Aelitu Biķernieci Itālijā ne mirkli nav pārņēmušas ilgas pēc mājām. Viņa kopā ar vairāku Bauskas iestāžu darbiniekiem piedalījās pilsētas Domes rīkotajā ceļojumā.
Bauskas Centrālās bibliotēkas (CB) speciālisti Aelitu Biķernieci Itālijā ne mirkli nav pārņēmušas ilgas pēc mājām. Viņa kopā ar vairāku Bauskas iestāžu darbiniekiem piedalījās pilsētas Domes rīkotajā ceļojumā.
Varētu braukt vēlreiz
“Ja kāds man piedāvātu uzreiz pēc atgriešanās Bauskā atkal braukt pa to pašu maršrutu, es ne mirkli nešaubītos,” apgalvo Aelita. Viņa ir diezgan pieredzējusi ceļotāja, tādēļ spēj novērtēt Itālijas brauciena priekšrocības. Ekskursijā pavisam piedalījās sešas CB darbinieces. “Ceļojums bija teicami organizēts, bet gide Silvija Lipska (bijusī baušķeniece) – gluži vienkārši izcila. Īsti profesionāļi bija arī autobusa vadītāji no Liepājas. Pārradusies mājās, uzreiz devos uz dārzu, jo nemaz nejutos nogurusi,” teic CB direktores vietniece Maija Šmite.
Ceļojuma mērķis bija Venēcija, taču baušķeniekiem bija pietiekami daudz laika iepazīt Romu, Florenci, Pizu, Veronu, vairākas citas Itālijas un Austrijas mazpilsētas, kā arī Varšavu. Visas bibliotekāres, izņemot Sarmīti Freimani, Venēcijā bija pirmo reizi, tādēļ emocijas ir brāzmainas.
Manevri uz ūdens
Iespaidos dalās Aelita Biķerniece: “Nokļūšana līdz Venēcijai ir vesela stāsta vērta, jo ar autobusu pilsētā nevar iebraukt tāpēc, ka tur nav ielu. Vispirms piestājām jūras krastā, iekāpām kuģītī un apmēram pēc stundas noenkurojāmies Venēcijas Lielā kanāla malā. Kamēr gaidījām ūdens tramvaju, gide paguva sniegt visu iespējamo informāciju par pilsētu, minot arī faktus, ko nevar atrast tūrisma ceļvežos. Ar ūdens tramvaju izbraukājāmies pa Lielo kanālu un pilsētas iepazīšanu turpinājām gondolās.
Venēcijā sapratu, ka gondoljers nav parasta profesija, bet gan zinātne un māksla vienlaikus. Kanāli ir neticami šauri, tāpēc gondolas vadīšana prasa apbrīnojamu virtuozitāti. Mums vairākkārt šķita, ka ietrieksimies kādas ēkas sienā, bet tajā pašā mirklī gondoljers ar precīzu kājas kustību veica manevru. Kanālā gondolas cita no citas atrodas pāris centimetru attālumā, tādēļ brīnījos, ka laivas stūrmanis it nemaz neizskatījās sasprindzis un visu laiku sarunājās pa mobilo tālruni. Serenādes gan neviens nedziedāja. Laikam to dara tikai filmās.”
Mūža labākie kadri
Aelita un viņas kolēģe Dace Karlsone ievērojušas, ka tūristus gondolās sēdina tā, lai nodrošinātu laivai līdzsvarotu iegrimi. Uzmetot skatu, tiek novērtēts katra braucēja svars un ierādīta konkrēta vieta laivā. Visiem, kuri šovasar dosies uz Venēciju, bibliotekāres iesaka piedalīties izbraukumā ar gondolu, jo pilsētas panorāma visā krāšņumā atklājas no ūdeņiem.
“Venēcijā ir tapusi mana labākā šī gada, bet, iespējams, arī mūža fotogrāfija,” teic baušķenieks Laimonis Šulcs. Ielūkojoties attēlos, kļūst skaidrs, ka fotogrāfs neko nepārspīlē, jo tie atgādina gleznas. Laimonis turpina: “Beidzot īstenoju savu lielo sapni un nokļuvu Venēcijā. Pat iedomāties nevarēju, ka izdosies ieraudzīt tādas ūdeņu spēles, toņu dažādību un vibrācijas. Man vienmēr ir paticis fotografēt atspīdumus ūdenī, bet Venēcija pavēra vēl neapjaustas iespējas.”
Roma jāredz naktī
Ne jau visiem baušķeniekiem Adrijas piekrastes pērle šķita ceļojuma neaizmirstamākā vieta. Bibliotekārei Ainai Mūrniecei visilgāk atmiņā paliks naksnīgā Roma. “Mani ļoti aizrauj pilsētu vērošana naktī. Biju lasījusi, ka Kolizeju, Romas Forumu, Svētā Pētera baziliku vislabāk ir aplūkot tumsā, kad vēsturis kās celtnes ir īpaši izgaismotas. Tā ir taisnība. Ja vien ir iespējams, tūristiem to vajadzētu izmantot,” tā A. Mūrniece.
Romas īpašo valdzinājumu ir izjutusi arī Dace Karlsone, savukārt Maijai Šmitei “mūžīgā” pilsēta šķitusi pārapdzīvota un trokšņaina. Maija ir izbrīnīta, ka milzīgā satiksmes intensitāte nav kļuvusi par iemeslu gājēju tiesību ignorēšanai. “Ielās satiksme burtiski mutuļo, arī braukšanas ātrums ir iespaidīgs, tomēr Romā es nejutos apdraudēta. Līdzko gājējs ir spēris soli uz brauktuves, mašīnu plūsma apstājas un nevienam autovadītājam neienāk prātā ignorēt noteikumus. Līdz šim domāju, ka pietāte pret gājējiem ir Skandināvijas īpatnība, tāpēc Itālija mani patīkami pārsteidza arī ikdienišķās norisēs. Cilvēki ir dzīvespriecīgi un laipni, visur ir jūtama savstarpēja cieņa,” secina Maija.
