Slejā ««Bauskas Dzīve» jautā» sastaptajiem cilvēkiem prasīts: vai pasēs ir jāraksta tautība?Tikai viens izteica šādu vēlēšanos. Jaunieši visādi atbildēja: tas šķelšot sabiedrību, pietiekot ar to, ka pats zina, kas viņš ir, nejūtot starpību – ir vai nav tautības ieraksts pasē.Man kļuva skumji. Tātad jāsecina, ka jauniešiem ir kauns par savu tautību, par saviem vecākiem, par zemi, kas man un tev ir tikai viena. Nav jābrīnās, ka ārzemnieki bez sirdsapziņas pārmetumiem var spļaut, čurāt un plikas pēcpuses rādīt mūsu svētvietā – pie Brīvības pieminekļa. Tā vaina ir mūsos pašos. Mēs nemākam vai gluži vienkārši negribam būt lepni par savu zemi, par tautu un valodu. Angļu valodā runā puspasaules, bet latviešu – tikai Latvijā. Noliedzot tautību, mēs noliedzam sevi, savus vecākus. Mūsu senči ar asinīm izcīnīja šo vietu zem saules. Lasām avīzēs un skatāmies televīzijā un zinām, kā cilvēki cīnās, lai pašiem būtu sava zeme.Lai kur mēs brauktu, ko darītu, visur būs gan savs labums, gan sliktums. Kāpēc Latvijā redzam tikai slikto? Mainās gadalaiki, arī dzīvei jāmainās. Cieņā pret tiem cilvēkiem, kas izcīnījuši man vietu zem saules un kur ir manas mājas, es lepojos, ka esmu latviete, un pasē vēlos ierakstīt savu tautību – Latviete.«Kad rasas pilieni dzirkstī zālēUn pļava sudrabā laistās,No ziediem, lapām un zālesKā vīraks smaržo gaiss.Tas smaržo pēc uzartas zemes, pēc maizes, Pēc visa, kas ir tikai šeit,Kur šalc jūra, kur verdošu vulkānu nav,Kur nezinām zemestrīci,Kur tuksneša smiltis nečirkst starp zobiem.Šeit vasaras vakaros sikspārnis zigzagus taisaUn maijvabole iepinas matos.Tā ir tikai te, mūsu zemītē,Kur pat gaiss smaržo citādāk.»
