Vecumnieku luterāņu dievnams 21. augustā bija rotāts ar ozolzariem un asterēm. Tā tika sagaidīti Zenta un Arnolds Āboliņi, kuri laulībā nodzīvojuši 50 gadu, stāsta draudzes priekšniece Skaidrīte Dambeniece.
Vecumnieku luterāņu dievnams 21. augustā bija rotāts ar ozolzariem un asterēm. Tā tika sagaidīti Zenta un Arnolds Āboliņi, kuri laulībā nodzīvojuši 50 gadu, stāsta draudzes priekšniece Skaidrīte Dambeniece.
Tas bijis pirmais tik svinīgs un svētīgs notikums Vecumnieku dievnamā 60 gadu laikā, viņa atzīst.
Ar dievvārdiem karā
“Paši nekādas svinības nerīkotu, draudzes ļaudis pierunāja un visu tik skaisti izkārtoja,” atklāj Arnolds Āboliņš. Par piedzīvoto aizkustināta Zenta Āboliņa, kurai 12. septembrī būs 90 gadu. Kopš pagājušās vasaras kājas viņai tikpat kā neklausa, tāpēc Zenta ir priecīga, ka varējusi būt pie dievgalda un saņemt apsveikumus no Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapa vietnieka Pāvila Brūvera, kurš divas reizes mēnesī kalpo Vecumnieku draudzē.
“Tā ir mana baznīca,” saka Arnolds, kurš atceras savu iesvētību dienu 1940. gadā. Krievi jau nākuši Latvijā, un jaunā vara grasījusies mācītājam aizliegt iesvētāmos vest uz dievnamu. Tomēr tas noticis. 1943. gadā Arnolds 19 gadu vecumā mobilizēts vācu armijā. Tēva brālēns viņam līdzi iedevis ar roku rakstītus dievvārdus cietos vāciņos. “Lai tie vienmēr ir ar tevi un pasargā!” radinieks novēlējis puisim. Kad vecākus mocījusi neziņa par dēla likteni, viņi par to aizlūguši Vecumnieku baznīcā. Arnolds atgriezās mājās 1950. gadā. Vācu frontē piedzīvojis kaujas, kritis krievu gūstā, nosūtīts pie “baltajiem lāčiem”, pēc tam mobilizēts krievu armijā un demobilizēts Igaunijā. Tēva mājās jau dzīvojuši citi, un tā arī nav izdevies tās atgūt.
Salaulā mājās
Strādājot ceļa darbos, Arnolds iepazinies ar Zentu. “To ceļu gar Sarkano skolu pie baznīcas mēs abi ar rokām esam uzbūvējuši. Viņa man likās tāda patīkama sieviete. Turklāt no kara es pārnācu “pliks” un bez mantas, bet viņas vecmāmiņai Vecumniekos bija māja. Tā nu augustā svinējām kāzas. Mācītājs atnāca uz mājām mūs salaulāt, un cienasta galds bija klāts zem ābeles,” saka Arnolds.
Viņa darba mūžs pagājis ceļu būves uzņēmumā un kopsaimniecībā. Vēlāk izcīnījis pensiju arī par to laiku, kas jau no 15 gadu vecuma nostrādāts tēva jaunsaimniecībā. Zenta kopš apprecēšanās kļuvusi par mājsaimnieci un izauklējusi daudzu apkārtējo ģimeņu mazuļus. Cik īsti, viņa pat neatceras. Kopā ar viņiem dzīvo vienīgais dēls ar savu ģimeni, vecākā mazmeita jau precējusies.
Galvenais noteicējs
Zenta atzīst, ka ģimenē galvenais noteicējs ir Arnolds un viņa ar vīru nav radusi strīdēties. Arnolds piemetina: “Tā viņa vienmēr – prasu, ko gatavot vakariņās, bet Zentai viena atbilde – ko dosi, to ēdīsim! Mēs abi neesam izlepuši, un neesmu aizmirsis, kā nometnē zāli grauzām, lai nenomirtu badā.”
Arnoldam Āboliņam ir svarīgi pienākumi Vecumnieku draudzē, atgādina Skaidrīte Dambeniece. Draudzes ziņā ir 16 kapukalnu, un vienu no tiem – Centra kapus pie baznīcas – kopš 1993. ga da pārzina Arnolds Āboliņš. Šie pienākumi liek domāt par šīszemes īslaicīgumu, Vecumniekos šogad jau miris 51 cilvēks, krīt kā lapas no koka, saka Arnolds.
Zvanu skaņas
Vairāk nekā 30 gadu Arnolds Āboliņš ir zvaniķis. Tātad arī tajos laikos, kad par piederību draudzei un kalpošanu varēja izpelnīties bārienu, nevis pateicību. Viņsvētdien Arnoldam bijis drusku jocīgi ap sirdi, dzirdot, kā viņa vietā zvanu skaņas pār pagastu lidināja Raitis Zaharāns, svētdienas skolas pasniedzējas Sanitas dēls. Kādam taču tas jādara arī tad, kad īstajam zvaniķim goda reize, piebilst Skaidrīte Dambeniece.
Vecu vecais zvaniķis no diktajām skaņām zaudējis dzirdi. Tāpēc nākamais, ko amatā nomainījis Arnolds, izkārtojis tā, ka zvanīt nav jākāpj tornī, aukla ir sasniedzama otrajā stāvā. “Zvanīšanai ir savas tradīcijas – kā tas jādara pirms, kā pēc dievkalpojuma, kā nelaiķi viņsaulē izvadot. Pēc kārtas iekustinu visus trīs zvanus, un iznāk tīri jauki,” stāsta Arnolds. Pavisam priecīga zvanīšana esot kāzās, un tāds brīdis Vecumnieku baznīcā būs rīt, 27. augustā.
