Klausoties vienā grāvī velkošo diskusiju par vides un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža (RP), kā izrādās, citu inspirēta «ziņneša», ierosinājumu šo to mainīt pašvaldībās, nācās vilties pašas iepriekš veidotajā vērtējumā par demokrātiskās sabiedrības briedumu Latvijā.Pārmaiņu rosinātāji sarunās atklāja, ka ieteikums samazināt deputātu skaitu un – vēl svarīgāk – liegt pašvaldības izpildvaras pārstāvjiem būt arī deputātiem, tā novēršot gadiem ilgušos interešu konfliktus un saimnieciskās varas koncentrēšanos dažās, ne vienmēr sabiedrības interesēs strādājošās rokās, nāk no vairākuma novadu vadītāju. Taču viņi… (nudien, skan neticami!) baidās par to runāt atklāti! Ja cilvēki pie varas baidās paust savu viedokli kolēģiem, ko gaidīt no «parastā cilvēka»? Vai neesam jau tik pieredzējuši, lai izbeigtu zemgalda un pirtslāvu intrigas, kas mūs vairākkārt novedušas bedrē?Visnotaļ pamatotās pielabošanas, jo par reformu tik pašsaprotamas pārmaiņas saukt būtu pārspīlēti, pretinieki esot mazākumā, taču runā skaļāk. Tas skaidrs, jo viņi pārstāv Latvijas Pašvaldību savienību (LPS), vienīgo vērā ņemamo novadu vietvaras apvienojošo organizāciju. Acīmredzams, lai arī pagaidām neatbildēts nāk jautājums – kāpēc godīgāku pašvaldību darbu rosinošie novadu vadītāji nenosaka toni LPS?Sabiedriskajā radio par šo tēmu izpaudās LPS otrā ešelona padomniece, kas «bīdīja» vāju demagoģiju. Pēc tam E. Sprūdža iztaujāšana bija vēl tukšāka. Varbūt sabiedrībai tomēr būtu jāsaņemas un jāpalīdz politiķiem un viņu kolēģiem nosacītajā pašvaldību biedrībā izšķirties par īsti demokrātiskām pārmaiņām, piemēram, sūtot elektroniskā pasta sūtījumus vai parastas vēstules…
