Gaudas par mūsdienu jaunatnes neaudzinātību, neieinteresētību, nevēlēšanos kaut ko darīt un tamlīdzīgi pārmetumi ir tikpat raksturīgi vidējai paaudzei, cik šīs īpašības – jaunākajai. Turklāt iemesli pārmetumiem lielā mērā meklējami pašu vecāku paveiktajā.
Nesen uzzināju, ka Somijā parastā skolas sporta zālē ir 700 skatītāju vietas. Latvijā lielākoties skatītāju sēdvietu sporta zālēs nemaz nav vai ir neliels skaits. Iemesls zināms – sacīkšu vērotāju gluži vienkārši nav. Savulaik pats biju liecinieks, ka veselas sezonas laikā piecu jauniešu basketbola komandu sniegumu ieradās novērtēt tikai seši vecāki.
Somijā ir citādi – uz spēli ierodas vecvecāki, vecāki, māsas, brāļi, tuvāki radinieki. Katrs spēlētājs atved vismaz desmit līdzjutējus. Jaunieši, redzot, ka viņu paveiktais interesē ģimenes locekļus, cenšas vairāk strādāt treniņos un pilnvērtīgāk realizēt sevi sporta gaitās. Tas pats attiecas uz kultūras jomu.
Pie mums – tieši pretēji. Kad jaunie sportisti, dejotāji, dziedātāji, dažādu mākslas nozaru pārstāvji ierodas mājās, bieži vien viņiem pat nepaprasa: «Kā šoreiz veicās?» Varbūt tās ir atliekas no padomju laikiem, kad tika sludināts, ka valsts par jauniešiem pati parūpēsies. Tagad PSRS laiki ir pagātne, bet ieradumi palikuši.
Šādās situācijās, kad pienāk pēdējie pamatskolas gadi, vecāki bieži vien konstatē, ka patiesībā viņiem nav ne jausmas, ko atvase vēlas un kādas ir spējas. Rodas izbrīns par to, kas jaunieti patiesībā interesē, vai sapratne, ka nekas no tā, ko vecāki vēlējušies sagaidīt, patiesībā viņu nemaz neinteresē. Un tad sākas gaudas: «Nu kā tā! Audzinājām, audzinājām…» Varbūt ir vērts laikus paskatīties apkārt un padomāt, kā audzināt savu bērnu, atbalstīt viņa rakstura izaugsmi, īpašības? Lai nav pēc tam liekulīgi jādveš: «Es visu savu dzīvi veltīju, bet viņš…!»
