Kad pieminam 1905. gada notikumus, vēlos dalīties atmiņās par man mīļu cilvēku, manu audžutēti JURI LAZDU (dzimis 1876. g. Bauskas apriņķī, Vecmuižā, tagad Vecumnieki, miris 1957. g.).
Kad pieminam 1905. gada notikumus, vēlos dalīties atmiņās par man mīļu cilvēku, manu audžutēti JURI LAZDU (dzimis 1876. g. Bauskas apriņķī, Vecmuižā, tagad Vecumnieki, miris 1957. g.). Viņa labvēlību un gādību ģimenē baudījām grūtajos kara un pēckara gados.
Audžutētis J. Lazda jaunībā apceļojis Latviju ar smago kolportiera somu plecos, izplatot grāmatas lauku sētās, zvejnieku ciematos un gadatirgos. Viņš bija ļoti labsirdīgs un romantisks cilvēks un stāstīja mums savas atmiņas par skaistākajām Latvijas vietām un kolportiera gaitām.
J. Lazda, sākoties 1905. gada notikumiem, aktīvi piedalījies tajos, atstājis arī savu atmiņu pierakstus (oriģināls nodots Latvijas Vēstures muzejā Rīgā).
Citēju daļu no viņa atmiņu pierakstiem, saglabājot oriģināla izteiksmi un nelabotus teikumus:
“Visu 1905. gadu es paliku laukos kā kolportieris propagandists. Neraugoties uz ceļa grūtībām, ar pilnu grāmatu somu apstaigāju tālus dzimtenes novadus. Iepazinos ar daudziem lauku skolotājiem un inteliģenci. Radās iespēja nodot grāmatu mīļotājiem daudz vērtīgu grāmatu. Nelegālās brošūras un uzsaukumu lapiņas glabāju aiz drēbju oderes… Kad atrados starp domu un cīņas biedriem, tad kopīgi lasījām un lasīto pārspriedām, debatējām.
Sarunās ar Piektā gada pagrīdniekiem guvu iespaidu, ka par progresu, cilvēcību un brīvību ir jācīnās, jādarbojas, jānes upuri.
1905. gada pavasarī Bikstos, ieejot krogā ar grāmatām, man piesējās uradņiks… Ienāca arī kaimiņu pagasta uradņiks. Es piecēlos un teicu mazu uzrunu par pašreizējo stāvokli. Divu uradņiku klātbūtnē es nebūtu iedrošinājies runāt kaut ko pretvalstisku. Bet abi puspiedzērušie uradņiki teica man: “Jūs esiet apcietināts, jūs runājāt pret ķeizaru.” Protams, bija jāpaklausa. Nācu pie pārliecības, ka šie uradņiki dzērumā nav varējuši izšķirt, ko īsti es runājis… Vietējais uradņiks aizveda mani pie sevis mājās kā apcietināto. Uradņika sieva, redzēdama vīru kunga prātā, ļoti asi uzstāja – vajadzējis šodien būt Dobelē pie zemnieku lietu komisāra, bet šis tik pa krogiem dzīvojot dzerdams. To redzēdams, es sāku uradņika sievai žēloties, ka esmu pilnīgi bez kādas vainas aizturēts. Un, kamēr uradņiks vēl gulēja paģiras, viņa mani pacienāja ar brokastīm un palīdzēja izkļūt no mājas. Par to es viņai uzdāvināju vērtīgu grāmatu.
Dundagas novadā 1905. gada vasarā mani gaidīja pārsteigumi un neveiksmes. Pirmā gadījās Melnsilā. Kad es biju sarunājis pārnakšņot zvejnieka mājiņā, ieradās žandarms un sāka mani pratināt. Te man ienāca prātā fiksa ideja – piedāvāju pirkšanai sprediķu grāmatu, un pēc neilgas sarunas žandarms pateica: “Ja jums tādas grāmatas, tad variet staigāt laimīgs.” Sprediķu grāmata jau man bija izlīdzējusi, kad atrados tamlīdzīgās situācijās, un es ar nolūku to nēsāju līdzi…
Nonākot Dundagā, mani sagaidīja pārsteigums. Pristavs Jukmančuks uz vietējā mācītāja aizrādījuma nostādīja mani kā ļaužu musinātāju, arestēja un pa etapu izsūtīja uz Ventspili.
Apriņķa priekšnieks Brauns aiz nevaļas manā lietā neiedziļinājās, es izkļuvu brīvībā ar noteikumu, ka Dundagā ar grāmatām nerādītos.
Pēc neveiksmēm Kurzemē es nolēmu doties uz Zemgali, visupirms uz savu dzimto pagastu Vecmuižu. Tur pašreiz mācītāja upes līcī bija sarīkoti Zaļumsvētki, uz kuriem bija ieradušies viesi arī no kaimiņu pagastiem. Bija toreiz brīnišķīga, mēnesnīcas apmirdzēta nakts. Progresīvie ļaudis gaidīja runātāju no Jelgavas, bet tas neieradās. Tad uzaicināja mani. Es tomēr nespēju atrunāties. Nogaidījām, kad aizgāja uradņiks, salasījāmies uz upītes krasta. Es uzvilku hūti pār acīm, uzliku zilas brilles, un sākām sparīgi dziedāt: “Kas paši staigā driskās…” Pēc tam, uz rokām pacelts, es teicu mazu uzrunu – katru zemnieka soli lai pavada protesti, nepildīt nevienu zemnieku lietu komisāra rīkojumu, nemaksāt nodokļus pagastam, tāpat valstij utt. Aprakstītais vakars (nakts) norisinājās 6. augustā 1905. gadā. Tanī pašā dienā uz barona pieprasījumu tika pasludināts Kurzemē karastāvoklis.
Es tomēr Vecmuižas zaļumballē biju pazīts un atklāts. Uradņiks māsai Lībai bija prasījis manu adresi. Vajadzēja bēgt no Vecmuižas. Izvēlējos Jaunjelgavu un pa Daugavas krastiem sāku soļot uz Rīgas pusi, pa reizei iebraukdams Rīgā pēc jaunākās literatūras.
Tad pienāca tā diena, kad tika ziņots par 17. oktobra manifestu. Priecīgs atgriezos Rīgā. Grīziņkalnā valda svētku noskaņojums. Runā labākie oratori – Jānis Asars, Vilis Dermans, mācītājs Juris Rozens un daudzi citi. Te es pierakstījos par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedru. Aizgāju arī uz Jauno teātri Romānova ielā 25. Tur pašlaik notika tautas sapulce. Zāle pārpildīta… Sapulci vadīja Veidenbauma laikabiedrs J. Jansons. Ieradās arī daži, kuri tikko atbrīvoti no Centrālcietuma. Viņus jūsmīgi apsveica, starp viņiem atradās Hermans Bušs; Bušs darbojās kā Olaines–Dalbes partijas rajona pārstāvis.
Tagad nu sākās laukos mītiņi, tautas sapulces ar plašu iedzīvotāju piedalīšanos. Es atkal ierados Zemgalē. Mītiņos izdalīju jaunākos bezcenzūras izdevumus. Arī partijas programma bija vajadzīga. Tautas sapulcēs uzstājos ar runām.
Kādreiz es ar māsu Lību un vēl pulciņš jauniešu sarunājām Vecmuižā baznīcā svētdien pēc sprediķa nodziedāt revolucionāro dziesmu “Kam dimdiet, jūs drūmajie zvani”. Dziedāšana iznāca tāda pabailīga. Mācītājs Krauze, kancelē stāvēdams, mūsu dziedāšanā mierīgi noklausījās. Tikai, mums ārā ejot, uzsvērti teica: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.”
Decembra sākumā ierados uz tautas sapulci Iecavā. Uz grāfa Pālena aicinājuma naktī ieradās no Jelgavas dragūni un tūliņ bija meklējuši mītiņa runātājus, kuri laimīgā kārtā jau vakarā aizbrauca uz Jelgavu. Palicis te es biju viens. Jau pirmajā naktī dragūni nodedzināja četrējas zemnieku mājas. Es biju nokļuvis ļoti kritiskā stāvoklī. Gadījās zemnieks ar pajūgu, kas uzņēmās mani no Iecavas izvest. Grāmatu somu iegrūdām siena maisā, uz kura paši sēdējām virsū. Mugurā uzvilku viņa veco mēteli, un aizbraucām uz 10 km attālo Dugānes skolu.
Decembra mēneša otrajā pusē Džūkstē uz ielas satikos ar uradņiku divu stražņiku pavadībā. Mani aizturēja, un Džūkstes pagasta namā nolika man katrā pusē pa stražņikam ar šautenei uzspraustu durkli. Pratinātājs pats Stelpes mītiņā dzirdējis, ka es tur izskaidrojis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas programmu… Viņam atdevu savus pēdējos 8 rubļus, kurus saņemot noteica man: “Turēt muti un uz pēdām pazust.”
Ar 1906. gadu sākās arī drausmīgā asiņainā reakcijas nakts. Apdzirdītu kazāku bandas iebruka lauku ciematos, laupīja, slepkavoja un dedzināja.”
P. S. “Bauskas Dzīve” atmiņu fragmentus publicē saīsināti.
