Piecpadsmit gados – pieci simti lūkojumu. Tā ar dažiem trāpīgiem vārdiem latvisku sētu meklējumus un atradumus raksturoja konkursa ilggadējais žūrētājs novadnieks Ēriks Hānbergs.
Piecpadsmit gados – pieci simti lūkojumu. Tā ar dažiem trāpīgiem vārdiem latvisku sētu meklējumus un atradumus raksturoja konkursa ilggadējais žūrētājs novadnieks Ēriks Hānbergs.
Viņš kopā ar Aivaru Berķi un Dainu Bruņinieci, kuri arī vērtēja iekoptus īpašumus un to īpatnības, izvēlējās simtu. Tās visas ir iekļuvušas grāmatā “100 lauku sētas Latvijā”. Izdevums, Ē. Hānberga vārdiem izsakoties, ir “tencinājums un goda dokuments”. 24. martā Rīgā, Latviešu biedrības namā, to savā īpašumā ieguva sešas ģimenes, kuras saimnieko Bauskas rajonā.
Kā izvēlējās sešnieku?
Kādēļ tieši tās, to “Bauskas Dzīve” vaicāja Aivaram Berķim. Viņš ļāva ieskatīties krājuma tapšanas aizkulisēs: “Sākotnēji visi kopā sarakstā bijām iekļāvuši 180 sētu. Tad nu vajadzēja mazināt un ņemt nost, kamēr palika apaļais simts. Pārdomājot Zemgalē redzēto, bija jāatskārš, ka šejienes senos īpašumus skarbāk skārušas izvešanas un salīdzinājumā ar Vidzemē skatīto ir vairāk jauniekārtotu sētu. Grāmatas salikšana un arī baušķenieku izvēle bija sarežģīta. Vismazāk šaubījāmies par Iecavas novada “Bērziņiem”. Pastaru ģimene ir viena no rosīgākajām konkursa dalībniecēm un vairākus gadus saņēmusi tencinājumus. Šī ir tik meklējoša saime, kas sētu veidojusi, iekļaujoties konkursa tematikā. Arī lieliskā codiešu Jātnieku ģimene mūsu simpātijas ieguva ar darbīgumu un līdzdalību Latvijas pļaušanas sacensībās. Šajās divās dzimtās saredzams turpinājums, jo katrā ir piecas atvases.
No konkursa sākumperioda prātā bija palikušas divas sētas, kurās skatījām ceļu. Bija smagi uzzināt, ka Īslīces pagasta “Apsītes”, kur saimnieko Vilis Niedra, tuvējā apkārtnē ir palikušas viena no dažām dzīvīgajām sētām. Izrādās, arī no šejienes jaunie ļaudis brauc strādāt uz Bausku un Rīgu. Viesturu pagasta “Mūrniekus” atcerējāmies ar sakoptu ceļu un Raimonda Kazbuķa personību. Viņa saimniecībā ir pavisam cits vēriens nekā “Apsītēs”, kur galvenā nozīme bišu dravai. Atrašanās vietas tām atšķirīgas. Bet tāds jau bija mūsu nolūks – parādīt Latviju daudzveidībā, ar maziem un lieliem īpašumiem.
Rundāles pagasta “Riekstiņos” uzmanību saistīja celtniecības plašums. Saimnieks Visvaldis Gūtmanis līdzās varenajam ozolam bija sācis būvēt pamatīgu dzīvojamo māju. Kā tas dzīvē mēdz būt, ne visi plāni īstenojas. Māju vēl jāturpina izbūvēt, jo vairāk bijis jāieliek saimnieciskajās ēkās.
Vecumnieku pagasta “Robežniekus” atklājām, kad konkursā skatījām bērzu un birztalu kompozīcijas apkārtējā vidē. Šeit ieraudzījām vietu, kur pārdomāti un saskaņoti daudzi elementi. Šo māju un teritorijas kopēji – Leontīnas Grinbergas un Mārtiņa Reitmaņa ģimene – magnetizē ar domāšanu, varēšanu un stāju.”
Varbūt būs vēl viens laidiens
Grāmatas veidotāji ņēma vērā dažādus nosacījumus, piemēram, lai būtu noklājums par reģioniem un nozarēm. Un vēl, jaunizdotajam krājumam ir priekštecis, piemēram, Latvijas pirmās brīvvalsts periodā 1939. gadā izdotā “105 Latvijas priekšzīmīgas saimniecības”. A. Berķis skaidro, ka visiem simt saimniekiem 2006. gadā lūgts aizpildīt anketu, kurā sniegti konkrēti dati. Kā nu kurš prasīto ir interpretējis, tomēr ziņas pauž laikmeta un saimnieciskās rosības raksturojumu. Konkursam ir bijuši vairāki atbalstītāji, ar kuru dāsnumu nodrošināts transports apskatēm, gādātas balvas un organizēti svētki.
Rīkotāji pašlaik nesola tā turpinājumu, jo šķietot, ka viss vērtējamais izsmelts. Ir skatīti ceļi, avoti, dīķi, pirtis, karoga vietas un tamlīdzīgi. Taču iegailējusies maza cerības dzirksts, ka grāmata varētu nākt klajā angļu valodā.
Apjomīgā krājuma ilustrāciju autoru vidū ir arī baušķenieks vēsturnieks Raitis Ābelnieks. Viņš sacīja: “Arī es sapratu, ka sastādītājiem nebija viegli izvēlēties varoņus. Pāris reižu mainījās adreses, kurp man vajadzēja doties fotografēt. Apmeklēju dažas sētas Bauskas un Jelgavas rajonā.”
Ar dvēseles elpu
Iecavas novada “Bērziņu” saimnieks Jānis Pastars ir bijis dalībnieks vairākos sakopto sētu konkursos. Viņaprāt, šajos 15 gados dzīves vērtības pa vienai nākušas klāt, gan paša sētā ko jaunu ierīkojot, gan iepazīstot citus konkursantus. Viņš ir priecīgs, ka dēls Andris mājās pārvedis fotogrāfiju, kurā redzami saimnieki, kuru veikums apkopots grāmatā. “Redzu daudz pazīstamu seju. Šis attēls un grāmata sniedz gaišas emocijas. Kā tās ir vajadzīgas, jo dod enerģiju!” tā J. Pastars.
No Jelgavas rajona apjomīgajā izdevumā skatāmas divas sētas. Jaunsvirlaukas “Līčus” pazīst daudzi, un arī “Bauskas Dzīve”, tur iegriežoties, ir sajutusi Jansonu ģimenes prasmi jundīt viesmīlības nozari, domājot par maziem un lieliem. Modris Jansons un viņa kundze Maruta ar zemgaliešiem ne tik raksturīgu atvērtību prot uzņemt viesus un gādāt par viņiem. Sastopoties svētku dienā, sveicinājāmies un runājāmies. Lieldienās būšot jaunās sezonas atklāšana, lai tikai braucot ciemos. Modris sakopto sētu konkursam atrada īpašu raksturojumu: “Šim vērtējumam vienmēr ir bijusi klāt dvēsele.”
***
Grāmatas fragmenti
Par Iecavas novada “Bērziņiem”:
“Bērni, jau tik tikko atlupdami no zemes, līdzdarbojas visādībās: viesus sagaidīdami, stāstīdami, rādīdami, muzicēdami. Un, kad nav jāgaida tūristi, līdzdarbība ir visās lauku sētas izpausmēs. Taču nepārgurstot. Pastari salīdzsvaro, lai darāmības sagādā prieku. Un tieši tālab bērni daudz ko ierosina.”
Par Īslīces pagasta “Apsītēm”:
“Sakoptība “Apsītēs” turas joprojām. Mauriņš nopļauts, ābelēs un plūmēs riest raža. Bitītes dūc. Divi cilvēki bauda atvasaru. Ne Viļa, ne Ritas dēli te dzīvot netaisās. Bet kas to zina, kā būs pēc tiem divdesmit gadiem.”
Par Vecumnieku pagasta “Robežniekiem”:
“”Robežniekos” patīkami iegriezties. Laipnība un sapostā ikdiena ar optimismu uzlādē. Te viesojusies Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Reitmaņi īpaši senlietas nekrāj. Bet, kas palicis no agrākajām tehnoloģijām, projām nemet. Ratu riteni, ķerru, petrolejas gaismekli iekomponē sētas kopskatā. Lai arī paši acīs nelec, bet tomēr piesaka sevi kā pamanāmības.
