Zvanot uz Mežotnes pagasta padomi, vairākkārt ir atskanējusi laipna vīrieša balss. Pirmā doma – sekretāre uz brīdi izgājusi un savā vietā atstājusi dēlu vai paziņu.
Zvanot uz Mežotnes pagasta padomi, vairākkārt ir atskanējusi laipna vīrieša balss. Pirmā doma – sekretāre uz brīdi izgājusi un savā vietā atstājusi dēlu vai paziņu.
Pašu audzināts kolēģis
Sazinoties ar pašvaldību diezgan bieži, tomēr kļuva skaidrs – sekretāre mēnešiem ilgi nevarētu atrasties prombūtnē. Pagasta padomes priekšsēdētāja Inese Dombrovska, apmierinot manu ziņkāri, atbild: “Mums ir jauns kolēģis Kaspars Šteinbergs. Viņš strādā par sekretārulietvedi un grāmatvedes palīgu. Pašas esam speciālistu izaudzinājušas un jūtamies gandarītas. Šis amats nav sieviešu monopols, kā pieņemts uzskatīt, jo arī puiši ar to lieliski tiek galā.”
Mežotniekam Kasparam Šteinbergam ir 22 gadi. Viņš beidzis Zaļenieku arodvidusskolu, iegūstot mazo uzņēmumu grāmatveža palīga profesiju. Pagastmājā puisis pirmo reizi nokļuvis, meklējot obligātās mācību prakses vietu. “Vispirms devos uz Bauskas rajona Padomi, bet saņēmu noraidījumu. Tad iegriezos Mežotnes pašvaldībā, trīs mēnešus nostrādāju praksē un acīmredzot kolēģiem iepatikos.
Pēc arodvidusskolas absolvēšanas uzzināju, ka Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā speciālu programmu jauniešiem, lai palīdzētu integrēties darba tirgū. Es atbildu izvirzītajiem nosacījumiem, jo man bija profesija, taču trūka darba. Iesaistoties programmā, atkal nokļuvu savā prakses vietā. Nostrādāju sešus mēnešus, bet kopš šī gada jūnija esmu pilntiesīgs pašvaldības darbinieks,” stāsta K. Šteinbergs.
Bez kafijas pauzēm
Kaspara pienākumos ietilpst visu dokumentu reģistrēšana, nosūtīšana citām instancēm, iedzīvotāju iesniegumu saņemšana, dzīvesvietu deklarēšana, pagasta padomes sēžu protokolēšana, avansa norēķinu veikšana un vēl daudz citu darbiņu.
Sabiedrībā valdošais uzskats par pašvaldībām un realitāte ir kā diena un nakts, secina puisis. “Visi runā, ka pagastu padomēs darbinieki katru dienu sēž, laiski atlaidušies krēslos, pļāpā un dzer kafiju. Tās ir galīgas muļķības! Kolēģi strādā ļoti intensīvi, arī man nav brīvu brīžu, jo nemitīgi ierodas apmeklētāji, zvana tālruņi. Vienīgais, ko darba laikā varu atļauties, ir dažu elektroniskā pasta vēstulīšu nosūtīšana draugiem,” ikdienu raksturo sekretārslietvedis.
Viņš ir sapratis, ka garīgs darbs tikai ārēji šķiet viegls. Pēc fiziskas slodzes parasti iestājas patīkams nogurums un cilvēks ātri iemieg, turpretī garīga piepūle it kā nav jūtama, taču pirmajos darba mēnešos Kaspars nav varējis mierīgi gulēt. “Man sapņos rādījās dokumentu kalni, un jau no rīta biju saguris,” viņš atklāj.
Meklējumi vēl turpinās
Kaspars pavisam noteikti zina, ka visu mūžu nestrādās lietveža darbu un, visticamāk, augstskolā nestudēs grāmatvedību. Puisis spriež filosofiski: “Visgrūtākais ir noskaidrot, ko īsti gribu. Tagad ir tāds laikmets, ka jauni cilvēki vispirms domā par naudas pelnīšanu un piemeklē atbilstošas profesijas. Savienot sev tīkamas nodarbes ar naudas pelnīšanu, šķiet, ir neiespējami. Es, piemēram, aizraujos ar zīmēšanu, bet esmu pārliecinājies, ka, būdams amatieris, iztiku nevarēšu nopelnīt. Priecājos, ka man ir pastāvīgs darbs, kas padodas, bet neslēpju, ka atrodos meklējumu un jaunu izvēļu ceļā. Domāju par izglītības turpināšanu, jo tagad esmu sapratis, ka mācības ir dzīves baudīšanas un bezrūpības laiks, bet darbs – milzīga atbildība.”
Selga Ivanovska, Mežotnes pagasta padomes galvenā grāmatvede, domā, ka sekretāralietveža amatam puisis ir ļoti piemērots. Viņasprāt, zēni ir līdzsvarotāki un mierīgāki, nemēdz brāzmaini izrādīt emocijas. Kaspara raksturojumā Selga neskopojas ar komplimentiem: “Viņš ir apķērīgs un zinātkārs, viegli apgūst visu jauno. Kolēģis ātri iejutās tipiskā sieviešu vidē, saglabājot darbā nepieciešamo distanci. Mēs visas Kasparu emocionāli uztveram kā savu bērnu, bet tas netraucē veidot lietišķas attiecības un izvirzīt augstas prasības.”
