Bauskas muzejs, kas nākamā gada janvārī atzīmēs 70 gadu jubileju, glabā aptuveni 60 tūkstošus dažādu lietu. Tās ietilpst pamatkrājumā un palīgkrājumā. Pamatkrājums ir sadalīts vairākās kolekcijās un apakškolekcijās.
Sudraba saktas un gleznas
Krājumos ietilpst arheoloģijas un dabas materiāli, dokumenti, iespieddarbi, fotogrāfijas, fotonegatīvi, lietiskie un tēlojošie materiāli, numismātika, audio un video ieraksti. Bauskas muzejs var lepoties ar priekšmetiem, kas datējami no aizvēstures līdz pat mūsdienām. Tie sniedz ziņas par katru gadsimtu Bauskas apkārtnes dzīvē un nozīmīgākajiem notikumiem.
Vienas no vērtīgākajām apakškolekcijām ir Bauskas sudrabkaļu 17. – 18. gs. darinātās sudraba saktas, gleznotāja Teodora Karašas gleznu kolekcija, literatūrzinātnieka un rakstnieka Antona Birkerta daiļdarbi, dokumenti un personiskās lietas. Īpaša ir profesora, ievērojamā ģeogrāfa Ģederta Ramaņa kolekcija, kurā ietilpst dažādi dokumenti, dienasgrāmatas, ceļojumu apraksti un personiskās mantas. Ļoti vērtīga ir mākslinieku Zigurda un Birutas Gustiņu akvareļu un zīmējumu kolekcija un fotogrāfijas. Par viņu dzīvi un muzejā saglabāto krājumu arī ir šis raksts.
Mākslinieks mobilizēts leģionā
Zigurds Gustiņš dzimis 1919. gada 27. janvārī Bauskas apriņķī, Jaunsvirlaukas Kulpju muižā. Puisim jau skolas gados bijušas izcilas spējas zīmēšanā. Pabeidzis Valsts Jelgavas (Mežotnes) lauksaimniecības skolu, mātes neatbalstīts, dēls devies uz Valsts mākslas akadēmiju. 1937. gadā Z. Gustiņš nokārtojis iestājeksāmenus un uzņemts augstskolā. Dzīvodams Rīgā, jauneklis piepelnījies ar dažādiem gadījuma darbiem lietišķajā grafikā – veidojis etiķetes un reklāmas, no 1942. gada zīmējis senlietas Pieminekļu valdē. 1940. gadā jaunais mākslinieks apprecējies ar akadēmijas studenti Birutu Cildermani no Apriķu pagasta. 1942. gadā piedzimis dēls Zigurds, 1944. gadā – Rolands, 1947. gadā – Atis.
Materiālu grūtību dēļ 1941. gada maijā Z. Gustiņš uz laiku pārtraucis mācības akadēmijā. 1944. gada pēdējā iesaukumā viņš mobilizēts SS leģiona 19. divīzijā un kļuvis par kara ziņotāju jeb korespondentu – zīmējis notikumu vidi. 1944. gada 18. februārī uz ilustrētā nedēļas žurnāla «Laikmets» vāka bija Z. Gustiņa darinātais štandartenfīrera Voldemāra Veisa portrets, jo izdevums vēstīja par veiksmīgām kaujām pie Volhovas. Dokumentālie Z. Gustiņa zīmējumi atainoja latviešu leģionāru gaitas kara laikā. Lai gan visapkārt bija vērojami kara skati, viņš zīmēja mājas un laukus. Zigurda Gustiņa lielā mīlestība bija koki, bieži vien tie veidoja kompozīcijas centru.
Kara beigas mākslinieks sagaidīja «Kurzemes katlā», bet tad nonāca gūstekņu nometnē Sovgavaņā, no kurienes dzimtenē atgriezās 1946. gadā. Pēc kara Z. Gustiņš gribēja turpināt mācības akadēmijā, bet jaunā padomju vara lika šķēršļus sapņa piepildījumam, jo viņš ticis mobilizēts nacistiskās Vācijas armijā, arī rūpes par ģimeni ņēma virsroku.
Skolotājs Pilsrundālē un Bauskā
Kara apstākļu dēļ studijas pameta arī Biruta. 1947. gadā Z. Gustiņš kopā ar ģimeni sāka dzīvot Bauskas apriņķa Pilsrundālē, kur strādāja par skolotāju. Vasarā viņš mainīja darba vietu un sāka strādāt Bauskas 1. septiņgadīgajā skolā. Māksliniekam Z. Gustiņam bija iespēja izpausties Bauskas muzeja pasūtījumos, zīmējot arheoloģisko izrakumu un citus skatus, veidojot etnogrāfiskus un kultūrvēsturiskus zīmējumus par novada vēsturi.
Vēlāk radās iespēja sevi pieteikt personālizstādē. 1950. gada rudenī tika izstādīti pēdējo triju gadu zīmējumi un akvareļi, aptuveni 150 darbu. Taču drīz vien, 1950. gada decembrī, Z. Gustiņš smagi saslima, viņam konstatēja galvas smadzeņu plēves iekaisumu, 31. decembrī mākslinieks nomira. Viņa darbi turpina priecēt mākslas cienītājus. Bauskas muzejā 1951., 1961. un 1969. gadā rīkotas nozīmīgas darbu izstādes. 1969. gadā Bauskas muzejā izstādītas 39 gleznas un grafikas.
Z. Gustiņš sekojis latviešu tēlotājas mākslas tradīcijām, ko apguvis pie izciliem meistariem – Kārļa Krauzes, Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Voldemāra Tones u. c.
Z. Gustiņam visvairāk raksturīgi grafīta, spalvas, ogles, baltas guašas, krīta zīmējumi, kas darināti uz dažādu nokrāsu toņpapīriem, izmantoti arī gruntējumi. Darbu tematika – lauku un pilsētas ainavas, sadzīves norises, zemnieku dzīve, darba ainas. Bauskas muzejā glabājas zīmējumi, kur parādītas vietas, ko šodien uzskatām par laikmeta lieciniecēm. Mākslinieku raksturoja lietu mīlestība. Viņa darbos ir klēts durvju apkalumi, labības kuļamais veltnis, guļamsoli, šūpuļdēļi un citas lietas. Daļēji tas bija Bauskas muzeja pasūtījums, taču viņš zīmēja ar lielu mīlestību.
Bez profesionālas skaudības
Nozīmīga loma Z. Gustiņa dzīvē bija dzīvesbiedrei Birutai, viņas mākslas darbi veido lielu daļu Gustiņu kolekcijas. Biruta Gustiņa dzimusi 1917. gada 27. oktobrī Apriķu pagastā. Pārvācoties uz Bauskas apriņķi, viņa, tāpat kā dzīvesbiedrs, bija skolotāja Pilsrundālē. B. Gustiņa bija gleznotājas Īras Rozentāles pirmā mākslas skolotāja. Ī. Rozentāle par savu skolotāju teikusi: «Cilvēks, kuram esmu ļoti pateicīga. Viņa ir māksliniece, kurai nepiemīt profesionāla skaudība.»
Biruta Gustiņa savās mākslinieciskajās gaitās galvenokārt pievērsusies klusajai dabai un ainavai. Gleznotājai tuvi bija Latvijas lauki – Kurzemes pakalni un lejas, vecie parki un upju krasti. Svešs nav bijis arī portrets. Ļoti mīļi B. Gustiņai bijuši ziedi – rozes, kliņģerītes, saulgriezes, neļķes un tulpes. Kad bērni paaugušies, māksliniece devusies pēc iespaidiem uz Austrāliju. Pirmais ceļojums uz turieni bijis 1968. gadā, otrais – 1987. gadā. Šie iespaidi atspoguļoti gleznās, kas savulaik izstādītas vairākās ekspozīcijās Rīgā. Mākslinieces dzīves ceļš aprāvās 2006. gada 17. septembrī.
