Kā allaž pēdējos gados, pirms Ziemassvētkiem mūziķis Ainars Mielavs un draugi aicina klausītājus uz koncertu.
Kā allaž pēdējos gados, pirms Ziemassvētkiem mūziķis Ainars Mielavs un draugi aicina klausītājus uz koncertu.
Pagājušajā piektdienā, 8. decembrī, vairāki tūkstoši cilvēku Ķīpsalas izstāžu hallē Rīgā varēja klausīties, dejot, dziedāt līdzi Ainara Mielava albuma «Es nāku uz taviem smiekliem» melodijām. Skanēja arī jau klasiskie «Jauna Mēness» hīti, tostarp «Piekūns skrien debesīs», «Ai, jel, manu vieglu prātu». Koncertā tika izmantota jaudīga un kvalitatīva skaņas aprīkojuma tehnika, kā arī interesantas gaismas. Aicinātie īpašie viesi bija grupa «Autobuss debesīs». Dažas dienas pirms koncerta Ainars Mielavs sniedza interviju «Bauskas Dzīvei».
Koncertā esat aicinājis piedalīties grupu «Autobuss debesīs», kura atskaņo tikai Imanta Kalniņa melodijas. Vai jūsu un Imanta Kalniņa mūzikā ir kas kopējs?
– Mūs varbūt var uzskatīt par gara radiniekiem, mūsu mūzikai ir kopīgas dvēseles noskaņas. Imants Kalniņš ir tīrradnis latviešu rokmūzikā. Esmu priecīgs, ja manus labākos darbus kāds atļaujas pielīdzināt viņa sacerējumiem.
Kopš kura gada jūs pats muzicējat?
– No 1986. gada. Neesmu skaitījis, cik dziesmu sarakstīts, ierakstu izdots. Šādus gada noslēguma koncertus spēlēju kopš 1994. gada.
Vai tas uzliek papildu atbildību?
– Negribētu to saukt par atbildību vai arī citas savas uzstāšanās dēvēt par bezatbildīgām. Ir atšķirība – dziedāt festivālā, dažas dziesmas kopprojektā vai arī vienā vakarā izspēlēt visu programmu.
Vai jūs no tā nogurstat?
– Noteikti. Es vairāk nogurstu no problēmām, kādas nākas risināt. Iespējams, pārāk sāpīgi uztveru lietas, kas nemaz nav to vērtas.
Kur pēc tam atgūstat enerģiju?
– Noteikti ģimenē. Patīkami ir atpūsties tuvu draugu lokā. Un vēl saņemu enerģiju izdevušos koncertos.
Kā vērtējat jauniešu fanošanu par mūziķiem? Dažreiz tā šķiet neprātīga.
– Jauki, ka jauniešiem ir elki. Ja pielūgsmes objekts ir pozitīvs, tad taču tīnis no tā tikai iegūst.
Ko teiktu tiem, kuri vēlas līdzināties jums?
– Tas neattieksies tikai uz mani, bet vispār. Ir jāizvirza reāls mērķis. Uz sauli, piemēram, neaizlidosi, var sadegt, bet uz Mēness taču var nokļūt. Un tad to jācenšas sasniegt. Noteikti izdosies.
Ko vēl pats gribētu iemācīties?
– Neradīt problēmas tur, kur to nemaz nav.
Kas jūs spēj iepriecināt?
– Tie ir mani bērni, tad labi vārdi, komplimenti. Ir reizes, kad ļoti priecājos par negaidītām vēstulēm.
Pašlaik jūs nodarbojaties ar mūzikas biznesu. Kā sokas?
– Esmu mūzikas izdevniecības «Upe» direktors, mums ir savs veikaliņš Vāgnera ielā Vecrīgā. Tur tirgojam tautas mūzikas instrumentus, dažādas senlietas, arī latviešu mūzikas ierakstus. Mūzikas bizness ir cieši saistīts ar ekonomisko situāciju valstī. Ja cilvēkiem būs darbs, nauda, tad viņi varēs atļauties pirkt mūzikas ierakstus, apmeklēt koncertus.
Kādi ir izdevniecības «Upe» plāni?
– «Upes» plāni ir neizsīkt. Nākamgad iecerēti kādi desmit albumi. Diski būs Imantam Kalniņam, albumu gatavojas izdot grupa «Autobuss debesīs», turpināsim latviešu mūzikas sēriju.
Kad jūs pēdējo reizi esat koncertējis Bauskā?
– Pirms diviem gadiem, pirmajā Kantrimūzikas festivālā.
Kāpēc tik reti esat pie mums?
– Varbūt vainīgi paši baušķenieki. Vai pilsētā ir savs mūzikas klubs, kur ziemā var aizbraukt un spēlēt? Manuprāt, valstī viss pārāk daudz koncentrējas Rīgā. Kas ir vainīgs, ka kultūras dzīve visur nepulsē tā, kā tam vajadzētu notikt? Vai vietējā vara, sabiedrība?
Ko vēlētu Bauskas jauniešiem?
– Mācīties un tad nākt atpakaļ uz savu pilsētu. Divu upju ieskauta, Bauska atrodas lieliskā vietā. Jauniem cilvēkiem te jāatgriežas un jāsāk kārtīgi saimniekot.
