«Ir tādi «svētie», kas ienāk baznīcā un met krustus, vērsdami skatus uz debesīm, bet sev apkārt neko neredz.
“Ir tādi “svētie”, kas ienāk baznīcā un met krustus, vērsdami skatus uz debesīm, bet sev apkārt neko neredz. Ticībai ir jāizpaužas darbos, nevis mākslotā svētulībā,” uzskata Skaistkalnes katoļu draudzes priekšnieks Teodors Struņķis.
Vīri pie draudzes “stūres”
Atbildība par draudzes ikdienas lietām viņam tika uzticēta vēl priestera Pētera Zviedrāna kalpošanas laikā Skaistkalnē. Nu jau vairākus gadus Teodors ir atjaunotā Skaistkalnes paulīniešu klostera tēvu uzticams palīgs. Viņš dzīvo Aizkraukles rajona Kurmenes pagasta “Ieviņās” un viens pats vada lauku saimniecību, kurā ietilpst deviņi hektāri zemes, mežs un mehāniskās darbnīcas. Teodors ir pensionārs.
Skaistkalnes draudzes locekļi ir ne vien pagasta centra, bet arī plašas apkaimes iedzīvotāji. Teritorija, ko apkalpo priesteri – paulīniešu ordeņa tēvs Jānis un Juris –, stiepjas līdz pat Neretai, ietverot arī Kurmenes pagastu.
Draudzes padomē ievēlēti septiņi cilvēki, bet visciešākā sadarbība Teodoram Struņķim izveidojusies ar Antonu Lužinu un Jāni Ābeltiņu. “Es tās sievas nemaz tik labi nepazīstu. Viņām ir savas lietas, mums, vīriem, – citas. Zinu, ka jebkurā situācijā uz Jāni un Antonu varu paļauties. Tāpat ar priesteriem man ir ļoti labas attiecības. Ja cilvēks pats ar sevi un dzīvi ir apmierināts, arī darbi labi veiksies. Visu nosaka attieksme. Es nemēdzu citus kritizēt un meklēt kļūdas, jo tās ir katram,” savu nostāju pauž Teodors.
Atmiņā paliek Kanepene
Draudzes priekšniekam nepieciešama laba organizatora prasme. Teodors, dzīvodams nomaļā vietā, ir pārliecinājies, ka gluži labi var iztikt bez tālruņa un tāpat būt par draudzē notiekošo informētam. Viņa svarīgākie pienākumi ir gatavošanās Jelgavas diecēzes bīskapa Antona Justa sagaidīšanai, kapu svētku organizēšana un citu praktisku jautājumu risināšana. Katru gadu pirmajā maija un augusta svētdienā bīskaps ierodas vizītē Skaistkalnes draudzē. Augustā amatpersonas viesošanās sakrīt ar Kanepeni, kas pagastā ir lielākie baznīcas un laicīgie svētki. Atmiņas par tiem Teodoram saglabājušās no bērnības: “Esmu dzimis un gājis skolā Lietuvā, viņpus Mēmeles. Radvilišķu apvidū tolaik dzīvoja daudz latviešu ģimeņu, arī mēs. Pat kolhoza sapulces tika noturētas latviešu valodā. Uz Kurmeni pārcēlos 1958. gadā.
Manā bērnībā ik vasaru braucām uz Kanepeni. Arī mūslaikos uz svētkiem ierodas daudz svētceļnieku un tirgotāju, bet tolaik Skaistkalnē pulcējās vēl vairāk cilvēku no visas Zemgales un Sēlijas. Kanepene joprojām ir mani iecienītākie baznīcas svētki. Tādu nekur citur Latvijā nav.”
Tagad strādāt vieglāk
Teodors Struņķis piekrīt, ka Skaistkalnē ticības dzīve ir kļuvusi aktīvāka. Tas vēl nenozīmē draudzes paplašināšanos, bet gan sabiedrības izteiktāku orientāciju uz garīgām vērtībām.
Draudzes priekšnieks domā, ka tam ir vienkāršs izskaidrojums: “Kamēr nebija atjaunots paulīniešu klosteris, milzīgo teritoriju vajadzēja apkalpot vienam garīdzniekam. Tagad ir divi priesteri, klostera priekšnieks un brālis, kuri teicami organizē darbu un visu paspēj. Garīdznieki apmeklē mājās slimus un vientuļus draudzes locekļus, bet Adventes laikā iegriežas katrā skaistkalniešu mājā, lai dotu svētību. Es arī piedalos garīgās aprūpes darbā, braucot līdzi tēvam Jurim, kad viņš apmeklē Kurmenes pagastā dzīvojošus draudzes locekļus.”
Nevajag dalīt un šķelt
Visvairāk Teodoru kaitina sabiedrības dalīšana ticīgajos un neticīgajos, kā arī konfesiju atšķirību pārspīlēšana. Viņš uzsver, ka piederība noteiktai konfesijai galvenokārt ir saistīta ar dzimtas tradīcijām, bet nav nekā nosodāma, ja vienas ģimenes locekļu domas nesakrīt. Draudzes vecākais min piemēru: “Manas sievas mazmeita laulājās pareizticīgo baznīcā Rīgā. Arī es piedalījos ceremonijā un nemaz nejutos kā svešinieks. Re, tagad Lietuvā reformāti apvienojās ar luterāņiem, un labi vien ir. Manuprāt, konfesiju vienīgā atšķirība izpaužas baznīcas ceremonijās, bet citādi mēs visi esam vienoti un Dievs mums ir viens.
Ja es lūdzu kaimiņus nākt palīgā sazāģēt malku, zinu, ka viņi neatteiks, lai gan baznīcā neiet. Savukārt daži ir pārņemti tikai ar domām par svētlaimi debesu valstībā, ka citu cilvēku problēmas viņiem ir gluži vienaldzīgas. Lūk, te arī parādās pretruna! Ar runām par ticību nekas nebūs līdzēts. Visu nosaka cilvēka attieksme un rīcība”.
