Vasaras sezona ļauj sakrāt amizantus stāstiņus un salīdzināt pieredzi, satiekot tuvākus un tālākus ceļotājus, kā arī atpūtas vietu saimniekus.
Nacionālie ēdieni
Netālu no Lietuvas robežas mūspusē atvērtas atpūtas vietas viesmīļi bija visai pārsteigti, kad tūristu kompānija no Eiropas vidienes valsts, pierakstījušies viesnīcā un ērti iekārtojušies pie restorāna galdiņa, pārliecināti pasūtināja «cepelīnas, jūsu nacionālo ēdienu». Kādu brīdi nācies skaidroties, ka cepelīnus izgudrojuši un vislabāk gatavo lietuvieši, kuru tuvākajai iekostuvei viesi pabraukuši garām 20 kilometrus uz dienvidiem.
Kad tūristi sapratuši, ka diez vai saņems autentiskus cepelīnus latviešu virtuvē, kāpuši atpakaļ busiņā un devušies iestiprināties pie lietuviešiem. Kad atgriezušies, uzkoduši latviešu ceptos cepumus un uz auss likušies ļoti apmierināti – ar divu nacionālo virtuvju gardumiem puncī.
Fotoaparāts nezūd
Skolā ar tradīciju mācību gadu noslēgt kopīgā pedagogu ekskursijā katrai ceļošanas reizei ir cits atbildīgais fotografētājs, kas fiksē norises un izdala attēlus tiem, kuri paši nebildē. Reiz pavasara brauciena atbildīgais, pēc centīgas knipsēšanas atceļā stipri saguris, izkāpšanas punktā vairs nevarēja atrast ar bildēm piepildīto kameru. Izmeklējušies ne pa jokam, kolēģi izziņoja vispārēju dalīšanos ar fotoattēliem tiem, kam tādi ir kaut mobilajos telefonos, tomēr daži spilgti momenti vēsturei šķita zuduši.
Pēc pāris mēnešiem ar to pašu autobusu, kas veda ceļojumā pedagogus, izbraucienā devās atbildīgā bildētāja meita – šī paša novada skolniece. Atpakaļceļā aiz autobusa sēdekļa aizkrita meitenes somiņa, un, mēģinot to izvilkt, pirmais dienas gaismu pēc ilgākas slēpšanās spraugā ieraudzīja viņas tēva fotoaparāts, ko ģimene jau bija uzskatījusi par zudušu. Bildētāja kolēģi secināja – Mērfijs gadās arī pozitīvs – un bija priecīgi par atgūto bilžu galeriju.
«Jūs redzat paši»
Līksmus brīžus sagādā ilgāk neredzētu radu saieti, kuros var uzzināt jaunumus un izjokot cits citu. Kāda Zemgales vecmāmuļa uz jaunas radinieces kāzām Ventspilī devās kopā ar vienīgo trīsgadīgo mazmeitu, kurai kā galvenā pieskatītāja regulāri lasīja priekšā Viļa Plūdoņa «Eža kažociņu» – lielformāta izdevumu ar krāšņām bildēm. Meitēns bija nadzīgs uz dziesmu un dzejoļu iegaumēšanu un poēmu zināja no galvas, taču to vecmāmiņa radiem uzreiz neatklāja.
Klausoties uzpūtīgāku veču pulciņa dižošanos, zemgaliete nolēma tos izjokot, gluži kā neviļus atverot mazmeitas priekšā iemīļoto grāmatu. Meitene, skatu bildēs iedūrusi, braši un izteiksmīgi rāva vaļā vārsmu pēc vārsmas, liekot vīru acīm ieplesties neticībā – tik maza jau lasa?! «Jūs redzat paši,» viltīgi novilka vecmāmuļa, gluži tieši neatbildot.
Vienam ienāca prātā pāršķirt vairākas lapas, smīnīgi sakot – lasi te! Mazā pasmaidīja un turpināja deklamēt norādīto tekstu – katra rinda taču atbilda noteiktai bildei! «Jūs redzat paši,» nu smīnēja zemgaliete, pārējā ciemošanās laikā pilnībā izbaudot uzslavas par apdāvināto bērnu. Atkal satikušies citā radu saietā pēc vairākiem gadiem, vīri uzzināja, ka meitene galu galā patiesi iemācījusies lasīt nepilnu piecu gadu vecumā, un zemgalietes triks kļuva par dzimtas leģendu.
