Turpinām tēmu – vai zem viena jumta var sadzīvot divas paaudzes.
Turpinām tēmu – vai zem viena jumta var sadzīvot divas paaudzes.
Izlasījusi 12. janvāra «Bauskas Dzīvē» (10. lappusē) Zigrīdas vēstuli «Kopā ar bērniem vai atsevišķi?», sapratu, ka viņa un vīrs nonākuši patiesi neapskaužamā situācijā.
Bērni ir mūsu cerība, un viņiem pieder visa vecāku mīlestība, taču… Nav tik vienkārši un viegli apvienot divas kaut arī radniecīgas ģimenes vienā. Ar vislabāko vēlmi kopā dzīvojot, saprasties varētu būt grūti. Vecāku dzīves pieredze un jauniešu spriedumi ir atšķirīgi. Ne vienmēr jaunajā ģimenē valda vienprātība, kur nu vēl, ja vecāku spriedumi būs par labu savai ģimenei vai vienam, vai otram… Un, nedod, Dievs, ja jauno vidū, kā tas ne reti gadās, radīsies plaisa vai šķiršanās draudi… Tad taču katrs «deķīti raus» uz savu pusi, šaubos, vai meita vairāk domās par vecākiem kā par pašas bērniem, bet vienu dzīvokli mainīt pret trim ir gandrīz neiespējami…
Dzīve ne vienreiz vien ir pierādījusi, ka jaunās ģimenes, kuras mīt šķirti no vecākiem un tālāk no viņiem, ir mīļākas nekā tās, kas dzīvo vai ir spiestas mitināties kopā. Man pieder māja, kas domāta divām ģimenēm. Jau divreiz esmu saskārusies ar vecākā dēla klaju elementāru saskarsmes un sadzīves normu ignorēšanu… Jauniešu vairākums uzskata, ka tas, kas pieder vecākiem, ir arī viņu, bet tas, kas pieder viņiem, ir viņu privātīpašums… Veca paruna saka: «Bērnu maize stāv augstā plauktā», un tie nav tukši vārdi vien…
Lai arī kā vecākiem gribētos būt humāniem, mīlošiem un pretimnākošiem, uzskatu, ka pareizāk dzīvot atsevišķi – vismaz tik ilgi, kamēr blakus ir dzīvesbiedra plecs, uz kuru var paļauties un balstīties.
Manuprāt, vecāki nav aplam rīkojušies, privatizējot dzīvokli uz meitas vārda, bet tagad vienīgais variants ir dzīvokļu maiņa. Tālāk lai jaunie dara, kā vēlas, jo vecāki nekur nepazudīs un dzīvoklīti kapā līdzi nepaņems, bet problēmu būs mazāk.
BAUŠĶENIECE
