Sagadījās tā, ka šovasar augustā katru nedēļu satiku kādu aizbraucēju. Uz Vāciju, Ameriku un arī uz daudz pieminēto Īriju, kur strādājošo Latvijas iedzīvotāju īstais skaits ir tikai minams.
Sagadījās tā, ka šovasar augustā katru nedēļu satiku kādu aizbraucēju. Uz Vāciju, Ameriku un arī uz daudz pieminēto Īriju, kur strādājošo Latvijas iedzīvotāju īstais skaits ir tikai minams. Tagad jau sāk spriest, ka varētu būt aizbraukusi kāda prāva Latvijas mazpilsēta. Diemžēl. To sakot, mazliet skumstu par viņiem – aizbraucējiem. Bet varbūt nemaz nevajag? Un galvenais – vai šie cilvēki jāuzskata par tādiem kā nodevējiem?
Kāda manas paziņas meita Londonā dzīvo jau piekto gadu. Aizbrauca, jo saprata, ka nespēj savienot ekonomikas studijas ar apkalpotājas darbu vienā no Rīgas ēdināšanas kompleksiem. Lekcijās nāca miegs pēc garās maiņas, bet darbā viņa nervozēja par nokavētajiem ieskaites darbiem. “Sapelnīšu naudu, braukšu mājās un varēšu atļauties tikai studēt, citādi ir ne šis, ne tas,” viņa sacīja, mierinot raudošo mammu.
Sāka par fasētāju lielveikalā, pēc tam strādāja par kasieri, īrēja istabiņu kopā ar draugiem sameklētā dzīvoklī. Šis patiešām ir veiksmes stāsts, jo Gitai tagad ir sava firma Londonā un māja piepilsētā. Bizness saistīts ar banku darījumiem, peļņa nodrošina ikdienas vajadzības, un ir, ko ieguldīt uzņēmumā. Jāstrādā daudz, vismaz 12 stundu jaunas sievietes galva darbojas kā dators, jo viņa arī studē. Turpat, Anglijā.
Gita stāsta: “Par mums teic, ka aizbraucam peļņā, bet neviens nemūk no Latvijas laimi meklēt. Cilvēki grib normāli strādāt, pelnīt un galvenais – dzīvot. Ja to drīzāk saprastu mūsu valdība, tik daudzi varbūt neaizbrauktu. Ja viņus kāds piespiestu mēnesi dzīvot ar minimālo algu, varbūt apjēgtu, ko tas nozīmē. Laimei nav nekāda sakara ar vietu, kur dzīvojam. Laimīgs un nelaimīgs cilvēks var būt jebkur. Laime nav adrese, tas ir prāta stāvoklis, kad lietas dzīvē ir sakārtotas.
Varu būt latviete arī citā zemē, tāpat kā mana tante un onkulis, kuri pusaudža gados bija spiesti bēgt no Latvijas. Brr… negribētu būt viņu vietā bēgļu laivās, kas rudens naktīs veda cilvēkus no Kurzemes uz Gotlandi. Viņi abi vēlāk aizbrauca uz Austrāliju. Tur nodzīvots mūžs, tomēr no latviskuma, ko ieaudzināja vecāki, nekas nav zudis.”
Par identitāti un piederību latviešu tautai neliecina pastalas kājās, spriež Gita. Ne visi, kuri aizbrauc, ir neveiksminieki vai bez izglītības. Situācijas, kāpēc cilvēki izšķiras par šādu soli, ir ļoti dažādas. Ir radusies iespēja, un kāpēc to neizmantot? Jaunībā tā var sevi pārbaudīt, arī norūdīt patstāvībā, iemācīties valodu, iegūt jaunus draugus. Mēdz taču sacīt tā: ja gribi laimēt loterijā, tad nopērc vismaz loterijas biļeti. Kādam no aizbraucējiem noteikti citviet pasaulē sāksies ja ne labāka, tad vismaz citādāka dzīve.
