Šosvētdien, 19. aprīlī, Īslīces kultūras namā risināsies Bauskas, Rundāles, Iecavas un Vecumnieku tautas deju kopu skate. Ik gadu tas ir viens no svarīgākajiem notikumiem dejotāju aprindās. Šādi pasākumi satuvina dejotājus un liek apzināties mūsu tautas nenovērtējamo bagātību, kas padara mūs īpašus pasaules mērogā.
Tomēr ne tikai Dziesmu un deju svētki, kas līdzvērtīgi Olimpiskajām spēlēm, raksturo mūsu tautu. Bieži vien, paskatoties no malas jeb ārzemnieku acīm, izkristalizējas lietas, kas dara mūs unikālus un, jāatzīst, – nedaudz smieklīgus. Tās ir katra kārtīga latvieša mazās īpatnības.
Paziņas no Anglijas brīnās par ķiplokmaizīšu ēšanu un kefīra dzeršanu, spāņi ir nesaprašanā, kāpēc «atā!» līdzvērtīgo «čau!» mēs lietojam gan sasveicinoties, gan atvadoties, šķiet, reto tikai nemulsina kapu svētki, kuru nosaukumu nav ieteicams tulkot, lai neradītu neizpratni. Esmu novērojusi ārzemnieku pārsteigumu, dzirdot, ka dzeram no kokiem tecinātu sulu, lasām mežā sēnes un pat rīkojam sēņu lasīšanas čempionātu, tējā vārām pļavā salasītas zāles un dziedējam traumas ar ceļmallapām. Vēl latvieši mājās ir ierīkojuši speciālu atvilktni, kurā krāj lietotus plastmasas maisiņus.
Kur nu vēl mūsu māņticība! Ja soma stāvēs uz zemes, naudas maks nebūs sarkanā krāsā vai tajā neatradīsies zivs zvīņas, mājās nekad nebūs naudas. Ticība māņiem ir novedusi tik tālu, ka bankomātos ir nepieciešams izvietot speciālus atgādinājumus, lai ļaudis pārliecinās, vai pie banknotes nav palikušas saspraudes, uzlīmes vai zivs zvīņas.
Šo un vēl simtiem iemeslu dēļ ir forši būt latvietim. Jaunās tūrisma sezonas gaidās Latvijai varbūt jāveido jauns sauklis, jo mēs neesam tauta, kas tikai dzied un dejo.
