Liels paldies «Bauskas Dzīves» žurnālistiem par Pāces skolas 90 gadu jubilejas salidojuma šī gada 3. jūlijā atspoguļojumu.Manas skolas laiku draudzenes Elga Mileika un Gunta Sturme atsūtīja 5. un 9. jūlija «Bauskas Dzīvi», tās pārlasīju vairākas reizes. Senās atmiņas un emocijas liek ņemt papīru un rakstīt avīzei no Ziemeļvidzemes uz Bausku.Atskats pār gadiemAtceros neaizmirstamo salidojumu. Mūs, 1950. gada izlaiduma absolventus, pie kopīga galda pulcināja vietējie: Elga Čapule (Mileika) un Igors Zāle. Ināra Volkova (Pētersone) un Ausma Pelēķe (Zaķe) – dzīvo Bauskā un tās tuvumā, Guntiņa Sturme (Gredzena) – Ezerē, Artūrs Apinis no Jelgavas, Pācē mācījās vecākajās klasēs pēckara gados. Atvietojis skolotājus viņu prombūtnes laikā. Pat skaļie zēni, par Artūru augumā raženāki, esot rātni klausījušies. Piedodiet, ja kāds vārds vai meiteņu sievas uzvārds neprecīzs. To lūdz jūsu Ausma Zigrīda Dabris (Krūmiņa).Atminos dažus mūsu skolotājus. Emma Ozola no Birzgales Ķeguma novadā man rakstīja, ka pēc vidusskolas Bauskas izglītības nodaļā viņai jautāts, kādu priekšmetu vēloties mācīt Pāces skolēniem. Viņa atbildējusi – vienalga kādu priekšmetu, tikai ne krievu valodu… Jūtu, ar kādu īstas latvietes pārliecību viņa to bija teikusi. Vecās skolas sienās pieminējām angļu valodas skolotāju Zeltīti Vasku – par prasmi mums iemācīt šo nedzirdēto, valdībai un partijai ne visai vēlamo svešvalodu. Manuprāt, to darīt viņa varēja ar skolas direktores Marijas Ilziņas atbalstu.Direktore nebija skarbaIepriekšējos salidojumos dzirdēju, ka M. Ilziņa bijusi skarba, skaļi rājusies – garastāvokļa direktore. To centos apstrīdēt, jo mani tas neskāra. 1944. gada oktobrī uz skolu mani atveda tētis Alfrēds Dabris. Tieši Marija Ilziņa mūs sagaidīja – stalta, sirma, ar baltu plecu lakatu. Mani viņa ieveda skolotāju istabā, lai uzzinātu, ko protu no «Ābeces». Grūti bija sekot tam, ko mācīja. Skolotāja Ilziņa mani bieži aizveda uz savu dzīvokli – palīdzēja mācīties, cienāja ar tēju un saldumiem. Neatceros nevienu gadījumu, ka viņa būtu mani bārusi. Bieži biju nerātna. Skoliņas koridori šauri, brīvstundas īsas, bet jātiek ārā un visiem reizē. Klasītē upes pusē pirmajā stāvā zemi logi. Pa tiem es pirmā izlēcu, un pārējie sekoja. Kaktā ne, bet pie sienas, zem pulksteņa, arī par smiekliem nevietā stāvēju kopā ar zēniem.Izlaiduma dienā M. Ilziņa katram kopā ar liecību pasniedza grāmatu. Kad pienāca mana kārta, skolotāja tādā kā aizlūzušā balsī teica: «Lai tev veicas dzīvē!» Ir piepildījies viņas novēlējums. Manas dzīves 36 darba gadi Valkas – Valmieras robežās bija laimīgi, un veiksme mani pavada joprojām.Piemiņa jāsaglabāJāsaprot, kāda skarba dzīve bija direktorēm M. Ilziņai, vēlāk Marijai Feldbergai – mainījās varas, pāri gāja karš, uz Sibīriju izsūtīja arī bērnus, dibinājās kolhozi… Tomēr bērni bija jāaicina uz skolu un jāmāca, iespējams, pretēji skolotāju pārliecībai. M. Feldbergas meitai Mārītei Zvirgzdiņai tēva mājās «Druviņos» ir daudz fotogrāfiju albumu par Pāci. Viņa tagad dzīvo Madonā.Pēc 1950. gada izlaiduma mēs – Guntiņa Sturme, Uldis Birznieks, Edgars Gludiņš un es – gar Īslīcītes krastu taisnā virzienā – uz Saulaini. Bet tas jau ir cits stāsts.Pāces bijušie skolotāji varētu lepoties ar vienu centīgu audzēkni Artūru Apini – saulainieti teicamnieku. Viņš ir četru grāmatu «Tēvzemes arāju cilts» redaktors, līdzautors, sastādītājs. Tas ir veltījums Jelgavas – Mežotnes – Saulaines simtgadei un visiem saulainiešiem. Tieši ceturtajā grāmatā ir bijušo Pāces skolēnu vārdi un vienlaikus arī vēsturiskas liecības. Vēstures lappuses būtu jāturpina, jāsaglabā mūsu mīļo skolotāju un direktoru piemiņa.Latvijas vēsture sākas no dzimtajām mājām, no pirmās skolas. Savulaik Guntiņa Sturme, stāvot pie vecās skoliņas durvīm, skaļi teica: «Ja Pāces skolas ēku neatjaunos, ja tā pazudīs, tad vismaz piemiņas akmenim jābūt tajā svētajā vietā. Par to jāpadomā Igoram Zālem kopā ar Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeju.» Jā, kurš gan cits, ja ne mēs, 1950. gada absolventi, kuru personas kodā ierakstīts 1936. gads.Paldies Pāces skoliņas svētku rīkotāju saimei, sirsnīgās jubilejas vadītājiem. Visiem, visiem manā dzimtajā pusē vēlu pašu galveno – labu veselību! Tad veiksme būs klāt.
