Šogad Latvija atzīmē savu 88. gadadienu. Par mūsu valsts izveidošanos rakstīts daudz, bet tā laika sarežģītie apstākļi joprojām mudina meklēt atbildes uz vairākiem jautājumiem.
Šogad Latvija atzīmē savu 88. gadadienu. Par mūsu valsts izveidošanos rakstīts daudz, bet tā laika sarežģītie apstākļi joprojām mudina meklēt atbildes uz vairākiem jautājumiem.
Atceļ ierobežojumus
1918. gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš. Tajā zaudētāja izrādījās Vācija, kas kara gaitā bija okupējusi visu Latvijas teritoriju.
Kara beigas bija pirmais signāls par labvēlīgu situāciju Latvijas valsts tapšanai. Vācijā pie varas nāca sociāldemokrātu valdība. Tā par savu pārstāvi Baltijā iecēla A. Vinnigu, kuram lika respektēt latviešu vēlmi veidot savu valsti. Vācu karaspēkā radās kareivju padomes. Tādas darbojās Rīgā, Bauskā un daudzās citās Latvijas pilsētās. Rīgas vācu kareivju padome 1918. gada novembra vidū atcēla civilpersonām noteiktos pārvietošanās ierobežojumus, cenzūru un atļāva darboties politiskajām partijām.
To izmantoja Rīgas latviešu politiķi un sanāca uz kopēju apspriedi 16. novembrī. Toreiz gan vēl neizdevās vienoties par tālāku rīcību. Toties nākamajā dienā astoņi latviešu politisko partiju pārstāvji pēc ilgām diskusijām vienojās par likumdošanas iestādes – Tautas padomes un pagaidu valdības – izveidi. 18. novembra svinīgās Latvijas Republikas proklamēšanas akts tikai vainagoja iepriekšējā vakara vienošanos. Tāpēc runas nebija garas un diskusiju nebija.
Iekļaujas arī minoritātes
Tautas padomes politiskā platforma paredzēja Latvijas valsti kā demokrātisku republiku un Satversmes sapulces sasaukšanu visdrīzākajā laikā. Sākotnēji Tautas padomē ietilpa Vidzemes politiķi un viens Latgales pārstāvis, bet bija iecerēts tuvākajā nākotnē iekļaut vēl 18 Latgales un 21 Kurzemes un Zemgales delegātu.
Tāpat bija paredzētas delegātu vietas arī nacionālo minoritāšu politisko partiju pārstāvjiem, ja vien viņi atbalsta Tautas padomes politisko platformu. Minoritātēm tika atvēlētas līdz 20% no visām delegātu vietām. Drīz vien Tautas padomei pievienojās ebreju pārstāvji, vācu politiķu vairākumam Latvijas valsts ideja tobrīd šķita nepieņemama, bet krievi ieņēma nogaidošu pozīciju.
Delegātu sastāvs
Joprojām neatbildēts paliek jautājums, vai kaut viens baušķenieks 1918. gada 18. novembrī zināja, ka Rīgā tiek pasludināta neatkarīga Latvijas valsts. Tomēr nav šaubu, ka arī Bauskā tolaik notika politiskas pārmaiņas. Kāds arhīvā glabāts dokuments liecina, ka jau 14. novembrī mēģināts uz sapulci saaicināt tos Bauskas Domes deputātus, kuri bija ievēlēti jau pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Protams, daudzi no viņiem vairs Bauskā neatradās.
Nākamais mūsu pilsētas politiskos procesus apliecinošs dokuments ir datēts ar 1918. gada 18. novembri, bet tam nav tieša sakara ar Rīgā notiekošo. Minēto dokumentu parakstījis Bauskas vācu karavīru padomes pārstāvis, un tajā ir apstiprinājums iepriekšējā dienā notikušai Bauskas pilsētas iedzīvotāju kopsapulcei un tajā ievēlētiem pilsētnieku pārstāvjiem. Ievēlētie pārstāvji šajā sarakstā ir sadalīti pēc tautībām. Šķiet, šo delegātu proporcijas atbilst tā laika Bauskas iedzīvotāju nacionālajam sastāvam: 21 latvietis, pieci vācieši, pieci ebreji un viens lietuvietis. Latvieši sadalīti divās grupās: viena nosaukta par latviešiem, bet otra – par latviešu strādniekiem un amatniekiem. Var secināt, ka tobrīd pirmā grupa pārstāvēja tā dēvēto pilsonību, bet otrā – politiski kreisu ievirzi (par sociālistiem tos būtu pāragri saukt).
“Darīšanas valoda”
Iepriekšminētie dokumenti bija sarakstīti vācu valodā, taču 1918. gada 30. novembrī tapušais Bauskas pilsētas pagaidu Domes vēlēšanu protokols ir latviešu valodā. Var noprast, ka starplaikā Bausku ir sasniegusi informācija par Latvijas valsts proklamēšanu, Tautas padomi un pagaidu valdību. 30. novembra sanāksmes dalībnieki vispirms par “darīšanas valodu” atzina latviešu valodu, pēc tam vienojās, ka pilsētas valdē jābūt piecām personām: trīs latviešiem un pa vienam vācu un ebreju pārstāvim. Pilsētas galvam un viņa pirmajam vietniekam jābūt latvietim, bet otrajam vietniekam – vācietim.
Uz pilsētas galvas amatu kandidēja Jānis Kļaviņš no pilsoniskajām aprindām un Eduards Rijkurs no kreisāk noskaņotajiem. Jānis Kļaviņš saņēma 30 balsu (no 32) un tika ievēlēts par pirmo Bauskas pilsētas galvu neatkarīgā Latvijā. Par vietniekiem tika ievēlēts latviešu pilsonības pārstāvis Viļumsons un vācietis Roberts Gūtmans. Atlikušajās pilsētas valdes locekļu vietās iebalsoja Eduardu Rijkuri un ebreju J. Izraelsonu.
Tajā pašā Bauskas pilsētas pagaidu Domes sēdē ievēlēja revīzijas komisiju un tolaik tik aktuālo pārtikas komiteju, jo produktu pilsētā trūka. Pilsētnieku informēšanai paredzēja izdot uzsaukumu, kurā pavēstīt par jauno pilsētas Domi un valdi, kā arī dot toreizējās situācijas vērtējumu. Tā tapa neatkarīgās Latvijas varas struktūras Bauskā.
