Šķēpmetēju Aināru Kovalu viņnedēļ sastapu Vecumniekos. Viņš bija atbraucis noskatīties Latvijas kausa izcīņas spēli volejbolā. Vietējā sporta kluba komandā ir arī viņa brālis Jānis.
Šķēpmetēju Aināru Kovalu viņnedēļ sastapu Vecumniekos. Viņš bija atbraucis noskatīties Latvijas kausa izcīņas spēli volejbolā. Vietējā sporta kluba komandā ir arī viņa brālis Jānis. Vecumniekos Aināram pagājuši pamatskolas gadi, šeit joprojām ir viņa deklarētā dzīvesvieta, un vaļasbrīžus, cik nu to ir studijās un lielajā sportā aizņemtam cilvēkam, Ainārs šad tad pavada bērnības pusē. Šķēpmetējs ir iekļauts Latvijas izlasē un olimpiskajā vienībā, taču joprojām jūtas piederīgs Bauskas rajonam un palīdz gūt punktus vasaras olimpiādē.
Līdzjutējiem, kuri tevi tik labi nepazīst, droši vien būtu interesanti uzzināt, kā esi pievērsies sportam?
– Esmu audzis sportiskā ģimenē, un pat nebija citas izvēles. Tādēļ bez pārspīlējuma var sacīt, ka sports ir dzīvesveids. Astoņas klases pabeidzu Vecumnieku vidusskolā, pēc tam turpināju mācības Murjāņu sporta ģimnāzijā. Jau no mazotnes manī ir bijusi motivācija sportot, regulārs darbs rūdījis raksturu.
Manuprāt, var sacīt, ka tu esi pakāpeniski pārvarējis sporta meistarības pakāpienus un veiksmīgi izdevies kāpiens līdz pasaules šķēpmetēju elitei.
– Negribu sacīt, ka esmu elites grupā, jo nav tās stabilitātes, kāda ir augstākās klases šķēpmetējiem. Taču man ir motivācija strādāt, zinu, kas jāpilnveido. Tas dod pārliecību, ka rezultāts būs. Norvēģu šķēpmetējs Andrēass Torkildsens ideāli spēj savienot šķēpmetējam vajadzīgo spēku un ātrumu ar tehnisku metiena izpildījumu. Es pat esmu spēcīgāks par Andrēasu, taču man klibo ātrums. Tādēļ vairāk jāizkopj ātruma īpašības.
Četrus gadus tava trenere ir Valentīna Eiduka. Šajā laikā tev izdevies sasniegt aizvien labākus rezultātus.
– Trenere izveidojusi ideālu sistēmu, kas man ir saprotama, ko pieņemu. Svarīgi atlasīt treniņu procesā pašam vajadzīgāko informāciju. Visa darba lielais plāns ir pakārtots gada galvenajām sacensībām. Treniņiem piemīt viļņveida raksturs, slodze sabalansējas ar mazāk intensīviem periodiem. Taču trenere nekādas atlaides nedod, gluži vienkārši darbs jāizdara. Ir tādas reizes, kad esmu apmierināts ar metienu, manuprāt, tas labi izdevies. Bet trenere saskatījusi kādas tehniskas nianses, par kurām neesmu iedomājies.
Valentīna Eiduka pašlaik nodarbojas ar vairākiem Latvijas labākajiem šķēpmetējiem. Šķiet, tu trenējies kopā ar Vadimu Vasiļevski, Voldemāru Lūsi, Andi Anškinu. Kāda ir šī konkurence?
– Pozitīva. Katram mums ir atšķirīgas stiprās un vājās puses. Tādēļ treniņos ir sava veida sacensību metode, kā panākt to labo, kas izdodas kolēģim.
Tu runāji par motivāciju, cik liela loma tajā ir konkrētam mērķim? Jau tagad daudzu sportistu iecerēs ir Vasaras olimpiskās spēles, kas 2008. gadā notiks Ķīnas galvaspilsētā Pekinā.
– Es tik konkrēti nedomāju, jo visādi var gadīties. Man svarīga ir pārliecība, ka darbs dod rezultātu. Tā līdz šim bijis. Un vēl – patīkami, ka Latvijas šķēpmetējiem ir tik labi rezultāti. Vai kāda cita valsts var lepoties ar trim šī sporta veida pārstāvjiem desmit pasaules labāko šķēpraižu sarakstā? Domāju, šis sporta veids Latvijā neizmirs.
Tev šis ir interesants gads – pabeidzi studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes veselības un sporta izglītības specialitātē, iegūstot bakalaura grādu. Tagad turpini izglītību maģistrantūrā.
– Jāatzīstas, šis ir arī grūts periods. Nervi pašlaik uzdod, jo nevēlos kavēt mācības, kas trīs reizes nedēļā sākas pēcpusdienā. Tādēļ treniņu ritms ir citādāks – darbojos no rītiem, pēc tam steidzu uz studijām un vēlu vakaros pārrodos mājās. Drīz Igaunijā būs pirmā treniņnometne, nezinu, kā visu pagūšu.
Kā tu relaksējies un pārslēdzies uz citu ritmu, lai atgūtu enerģiju?
– Nedēļas nogali cenšos pavadīt kopā ar draugiem. Runājamies, kaut kur braucam. Nu jau esmu tādā vecumā, kad patīk atklāt Latviju. Daudz reižu esmu bijis Ventspilī uz sacensībām un treniņnometnēm, bet tikai šovasar aizbraucu līdz Jūrkalnei. Šī vieta man bija tāds pārsteigums! Šķita neticami, ka Latvijā var būt tāds stāvkrasts. Pēc tam atkal devāmies uz Jūrkalni.
Sacensības tevi aizvedušas uz daudzām un dažādām pasaules valstīm. Vai ir tāda, kura tev iepatikusies, un uz to vēlētos pārcelties dzīvot?
– Mani nevilina svešas zemes. Atceros, 2005. gadā ar lietuviešu šķēpmetēju sēdējām baseina malā, ļoti skaistā vietā Itālijā un abi lējām asaras, domādami – kaut ātrāk tiktu mājās. Skaistā Alpu ainava, kas pavērās tālumā, nekliedēja skumjas.
Plašsaziņas līdzekļos retumis esi sniedzis intervijas un stāstījis par sevi.
– Mēģinu izvairīties no publicitātes. Ja arī sniedzu intervijas, tad ar nodomu, ka jaunajiem sportistiem varētu būt piemērs censties.
***
Ainārs Kovals
– Dzimis 1981. gada 21. novembrī.
– Augums 1,92 m, svars 105 kg.
– Pirmais treneris Ivars Zilgalvis, pašreizējā trenere Valentīna Eiduka.
– Augstākie sasniegumi: pasaules studentu čempions 2005. gadā, 7. vieta pasaules čempionātā vieglatlētikā 2005. gadā, 5. vieta Eiropas čempionātā 2006. gadā.
***
VĒLĒJUMI
Vakar, 21. novembrī, Ainārs svinēja 25. dzimšanas dienu. Ko viņam jubilejā novēl novadnieki un bijusī klases biedre?
– Pirmais treneris Ivars Zilgalvis: “Sportisku veselību un būt pasargātam no traumām, tad jau rezultāti būs.”
– Rajona Padomes Sporta nodaļas vadītāja Inga Ūbele: “Lai Aināram pietiktu laika arī personiskajai dzīvei – draugiem un mīlestībai!”
– Zane Līdaka: “Ainārs vienmēr bijis stiprs, drosmīgs un vīrišķīgs, baidoties potēties. Viņš aktīvi piedalījās klases vakaru organizēšanā un atšķirībā no citiem vienaudžiem nekautrējās ballītēs uzlūgt meitenes uz deju. Daudz laimes dzimšanas dienā, Ainār!”
