Kādā no retajām šīs nedēļas saulainajām dienām «Bauskas Dzīve» devās uz Viesturu pagasta «Soda Andreikām».
Kādā no retajām šīs nedēļas saulainajām dienām “Bauskas Dzīve” devās uz Viesturu pagasta “Soda Andreikām”.
Redakcijas mašīnu atstājām “Skuķos”, Svitenes pagasta mājā. Izejot caur dārzu, nonācām pie neliela grāvja. Vēlāk izrādījās, ka pa tiltiņu esam šķērsojuši Liepares upīti un atrodamies jau kaimiņu pagastā. Agrākos laikos upei gan bijis citāds nosaukums – Liepars. Tad Abuls nebija vienīgā upe Latvijā, kurai nosaukums vīriešu dzimtē.
Pateicības par kārtību
Pašlaik saglabājušās divas saimniecības – “Andreikas” un “Soda Andreikas” –, agrāk vēl bija mājas “Vidus Andreikas”. “Soda Andreikās” mūs uzņēma Modra Laukmane, dzimusi Andreika. Divstāvu baltā ēka, Modras vecāku celta 1935. gadā, tagad lepni slejas starp vecajiem kokiem. Istabā mūs sagaidīja cepta ābolu maize, pašu siets siers un tīkams siltums, ko dod pirms 70 gadiem mūrētā podiņu krāsns. Redzamā vietā trīs vietējās pašvaldības Atzinības raksti par sakoptāko sētu.
Saimniece atzīst, ka zemes darbi viņai vienmēr bijuši tuvi, patīk arī ko neparastu ierīkot. Reiz komisija jūsmojusi par vienkāršu mēslu kaudzi, kuru saimniece bija “izdaiļojusi” ar puķēm, kas ziedējušas visu vasaru.
No zviedru laikiem
Kā lielāko ģimenes vērtību Modra Laukmane rāda rūpīgi iesietu, augstā poligrāfiskā kvalitātē izgatavotu dzimtas koku. Tajā māsas Ainas Ramanes savāktie dzimtas vēstures fakti, kurus noformējis viņas dēls Gunārs. Tajā arī kāda leģenda, kas sniedz ieskatu māju neparastajos nosaukumos. 1710. gadā, zviedru laikos, kāds zviedru karavīrs ieskatījās latviešu meitenē. Sākuši dzīvot kopā, izveidojuši ģimeni, dzimuši bērni, viņiem dots uzvārds Andreika. Tuvumā bijušas divas muižas – Vidus muiža un Sodu muiža. Katra māja piederējusi savai muižai, nosaukums tām dots, apvienojot saimnieka uzvārdu un muižas vārdu.
Tā vēstī leģenda, bet Modra atceras, ka pirms daudziem gadiem viņas tēvs gribējis mainīt mājas vārdu, lūdzot tās nodēvēt par “Saulgožiem”. Tas nav noticis, un Modra ir priecīga, jo gadsimtu senajam vārdam ir pavisam cita vērtība.
Uz Bausku ar vilcienu
Sarunājoties Modra atceras savus skolas gadus Svitenes pamatskolā, izlaidumu, kas svinēts pirms 59 gadiem. Pēc tam bijušas mācības vidusskolā Bauskā. Tepat netālu no mājām gājis vilciens, ar kuru varējis ērti aizbraukt līdz Bauskai. Pēc tam dzelzceļa vietā uzbūvēta šoseja, taču ceļš no tās līdz “Andreiku” mājām vienmēr bijis grūti izbraucams – kā nekā Zemgales māls te visriņķī.
“Es visu laiku esmu bijusi traka uz zirgiem. Kad kolhozi juka, par pajām divus bērīšus paņēmu. Nu gan tie savu mūžu jau nodzīvojuši,” atceras Modra. Jaunības gados Modra un vēl divas māsas visas trīs sēdušās zirgu mugurā un taisījušas skriešanās sacīkstes. Apkārtnes ļaudīm tas šķitis bezgala interesanti. Modra savulaik strādājusi par fermas pārzini, ražošanas zootehniķi, arī pastā. Tagad saimnieces ikdienu piepilda rūpes par kuplo mājputnu pulku, savu laiku prasa arī citi kustonīši.
