Izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim var pārmest daudz ko. Viņam trūkst izpratnes par skolās īstenotā mācību darba metodiku, par pedagoģisko procesu organizāciju.Viņš, visticamāk, ir nezinošs Latvijas dzīves realitātē, īpaši laukos. Taču skaitļos un statistikā ministrs māk saskatīt realitāti, arī tendences. Tādēļ paziņojums par sešiem tūkstošiem skolotāju, kuri jau tuvākajā laikā kļūs lieki Latvijas izglītības sistēmā, ir skarbs, bet reāls. Par šo faktu runājot, ministram tikai trūka drosmes vai, visticamāk, patiesās situācijas apjausmas, ka šie liekie pedagogi vairums būs Latvijas laukos.Bārbeles pamatskolas slēgšana ir tiešs tā pierādījums. Turklāt tā nav vienīgā agonijas tuvumā nonākusī mācību iestāde. Bauskas novadā, piemēram, skolēnu skaita samazinājums šajā mācību gadā, salīdzinot ar iepriekšējo, ir par divarpus simtiem bērnu. Šāda dinamika tiek prognozēta arī turpmāk, procesa apstāšanās ir neskaidras vīzijas līmenī.Vakar sarunā ar Bauskas novada Izglītības pārvaldes vadītāju Aiju Spriņķi iezīmējās vēl kāda satraucoša tendence. Tie vecāki, kas bija aizbraukuši peļņā uz ārzemēm un tur ir iestrādājušies un iedzīvojušies, sāk aicināt pie sevis bērnus. Tas ir vēl viens iemesls, kas veicina skolēnu skaita samazināšanos. Vainīgo meklēšana šajā gadījumā nav vajadzīga, jo viss ir tāpat skaidrs, valstī, īpaši laukos, sarūk iedzīvotāju, arī potenciālo skolēnu, skaits.Šajā brīdī savs vārds būtu sakāms R. Ķīļa partijas biedram no Zatlera Reformu partijas, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam. Ja tiešām valsts reģionos par vairākiem tūkstošiem samazināsies darba vietas, tad ministrijai visātrākajā laikā jādomā, kā rīkoties. Ja tiešām bezdarbnieku rindas papildinās pedagogi, no kuriem viena daļa, visticamāk, dosies projām no laukiem, tas kultūrvidi sagraus vēl vairāk. Baidos, ka tad tā tiks degradēta neatgriezeniski.
