Lai cik absurdi būtu, iedzīvotāju un namu apsaimniekotāju konflikti rāda – ir situācijas, kurās valsts likumi un tieslietu sistēma pieļauj krāpšanos.Vienā gadījumā iedzīvotāji var nebaidīties, ka apsaimniekošanas parādus piedzīs tiesas ceļā, bet citā situācijā tiesāšanās prāvās izmaksas negodīgiem apsaimniekotājiem ļauj apkrāpt iedzīvotājus.Dzīvokļu īpašniekiem un iemītniekiem ir iespēja nenorēķināties par apsaimniekošanu. Galvenais nosacījums – lai dzīvoklis nav nostiprināts Zemesgrāmatā. Dažiem tāda rīcība kļuvusi par sava veida shēmu. Apsaimniekošanas maksu no īpašnieka, kura dzīvoklis nav ierakstīts Zemesgrāmatā, piedzīt nevar pat tiesas ceļā.Ir arī otra puse. Pašvaldības apsaimniekošanas uzņēmums var apmānīt iedzīvotājus par nelielām summām. Galvenais nosacījums – lai vietvara, kas ir uzņēmuma īpašniece, uz iedzīvotāju sūdzībām nereaģē un ļauj šādu praksi piekopt. Saņemot nepamatotus rēķinus, iedzīvotājiem it kā ir izvēle – griezties tiesā. Taču ja prasības summa ir maza, tiesāšanas izmaksas būs lielākas nekā ieguvums. Kurš ir tik bagāts, lai ziedotu laiku un naudu taisnības vārdā? Lielākā daļa pensionāru to nedarīs, līdz ar to viņus drīkst apmuļķot.Par šādām un līdzīgām aplamībām likumdevējus cenšas informēt gan namu apsaimniekotāji, gan dzīvokļu īpašnieki. Diemžēl reakcijas nav nekādas.
