Tā gadās. Aizbrauc ar vienu kori, atbrauc – ar citu.Latviskais amatieru kordziedātāja gājums nav vienkāršs. Pat piemirstot nebeidzamo diriģenta vai kormeistara drillēto muzikālo frāžu atkārtošanu, pēc veiksmīgas uzstāšanās var piemeklēt dažādas ligas, piemēram, nomaldīšanās svešā pilsētā vai atpalikšana no pārējā kolektīva atceļā uz mājām.Bez GPSInese kā izcila amatierkora dalībniece izpildīja solopartiju skaņdarbā, ko diriģente bija izvēlējusies festivāla konkursam kādā Vācijas pilsētā. Zinot, ka ne sevišķi labi orientējas svešā vidē, Inese bija priecīga, ka apmešanās vieta ir tikai pāris kvartālu un pagriezienu ap stūri attālumā no uzstāšanās zāles. Pēc iedziedāšanās koristi tika atlaisti «uztaisīt» sejas, matus un uzvilkt koncerttērpus. Inese savā istabā aizkavējās un uz ielas pie mājvietas durvīm attapās viena.Tas nebija sarežģīti, viņa pie sevis nodomāja un apņēmīgi pagriezās pa kreisi. Pēc pāris kvartāliem attapusi, ka tomēr neiet īstajā virzienā, devās atpakaļ, bet kaut kas samisējās, un līdz naktsmītnes durvīm viņa nenonāca. Līdz kāpšanai uz skatuves bija vien 20 minūtes, tāpēc Inesi pamazām pārņēma panika.Tas notika pirms gadiem 15, kad ne tikai GPS, bet pat mobilais telefons Latvijas iedzīvotājiem bija liela greznība, tāpēc palīdzību nevarēja izsaukt. Ar svešvalodām Inese nebija draugos, tādēļ vēlreiz dziļi ieelpoja un devās ceļā.Pēc desmit minūšu kājošanas un vairākiem pagriezieniem dziedātāja beidzot sasniedza koncertzāli, un tas nekas, ka no otras puses. Citi koristi jau stāvēja pie konkursa telpas durvīm, bet solistes kavēšanās nebija satraucošākais jautājums. Visi meklēja… diriģenti! Viņa ieradās pēdējā brīdī, ar atvieglojumu atzīstot, ka maldījusies pa tuvējo apkaimi pusstundu. Turpmākajos braucienos gan Inese, gan kora vadītāja tika laipni, bet nepiekāpīgi pieskatītas, lai nepieļautu sarežģījumus viņu «topogrāfiskā idiotisma» dēļ.Citā busāGatis, būdams kora prezidents, bija sarunājis koncertizbraukumu uz dzimto mazpilsētu Kurzemes vidienē, pie viena pēc uzstāšanās nosvinot kopīgas dziedāšanas apaļo jubileju turpat lauku pirtī. Vakars ritēja gludi – rīdzinieki dziedāja skaisti, vietējā publika bija līksma un atsaucīga, laucinieku uzklātais galds – bagātīgs, dzērienu bija gana… Varbūt pat par daudz.Kad koristi stundu pēc pusnakts sakāpa nofraktētajā busā, lai dotos atceļā uz Rīgu, visi bija tik saguruši, ka tikai pusceļā attapās – kora prezidenta trūkst! Nolemts atpakaļ nebraukt – galu galā Gatis palicis dzimtajā pilsētā, gan viss nokārtosies.Vīrs pamodās pirts priekštelpā, kad pa lodziņu jau lūkojās saulīte. Viss nokārtojās – Gatis pamodināja pirts saimniekus un nokļuva līdz vecāku mājām, no kurām uz Rīgu jau devās ar sabiedrisko transportu.Pēc dažiem gadiem koris viņu pameta iepakaļ vēlreiz, tikai šoreiz Polijas benzīntankā. Misēklis gadījās tāpēc, ka nakts tumsiņā Gatis bija pagājis tālāk no autobusa izlocīt kājas, bet sēdvietā atstājis mugursomu, uzmetot tai jaku. «Izskatījās, ka viņš tur guļ,» pēcāk taisnojās kaimiņi.Šoreiz glāba mobilie telefoni, kurus jau lietoja teju puse koristu. Kolektīvs Gati atkal uzņēma citā benzīntankā, sagaidot kāda Igaunijas kora autobusu, kurā prezidentam laipni tika atļauts panākt savējos.
