INĀRA DRUVA. TEV LŪDZU. Tev lūdzu, Dievs, lai mūsu karogs vēl ilgi sarkanbalti mirdz.
INĀRA DRUVA
TEV LŪDZU
Tev lūdzu, Dievs, lai mūsu
karogs
Vēl ilgi sarkanbalti mirdz,
Lai sīkos karos, strīdos garos
To dārgu glabā katra sirds.
Lai neizbalo tumši sārtais –
Tā mūsu tautas dzīvība,
Lai baltais ceļā nenovārtās,
Lai neizkaisās brīvība.
Lai melnas pēdas neatstājam
Uz ceļa, baltiem nolemtā,
Lai baltām rozēm taku klājam
Kā baltā josla karogā.
Lai nekļūtu tas melns kā krupis,
Kā pekles spēku zvērojums,
Pa baltu ceļu, baltu upi
Uz baltu dzīvi aizplūst mums.
***
DAGNIJA GASŪNA
PIEMIŅAI
Cik klusi svece raud…
Kā nemanāmi
aizturētā vaidā
slīd balta asara
pār manu roku
zemes mātes vaigā.
Tik klusi
un tik balti
Šodien svece raud…
*
LŪGŠANA
Lūdzu, iemāci
mani ienīst, –
mīlēt es protu.
Lūdzu, iemāci
mani būt skarbai, –
labu teikt protu.
Lūdzu, iemāci
mani būt skopai, –
dāvāt es protu.
Lūdzu, iemāci
man atvēzēt roku, –
glāstīt es protu.
Lai tad, ja reiz kāds
viņu iekārotu,
nevienam es
mūsu mīlestību
neatdotu!
***
RŪDOLFS SAULĀJS
LŪPAS
Uz tavām lūpām
Nožuvusi rasa.
Un nokaltis, un nedzīvo
Kāds nepasacīts vārds,
Kas gadiem gaidīts,
Tagad klusēs,
Un nebūs vairs,
Kas viņu prasa.
Nesagaidīts vārds
No lūpām jānolasa.
Es esmu aizmirsis.
Un nemierīgs kļūst prāts.
Kā skan tas vārds,
Kas mani atgriezīs
Un netiks likten”s rāts?
…Uz lūpām nožuvusi rasa.
***
INTA BALTGALVE
JAUTĀJUMS
Sakņojušies un atsakņojušies
dažādi dzimtskoki.
Pamestas mājas un lepnas.
Pie jūras.
Putējuši un putināti Pasaulē esam.
Vai ir vēl lietas, kas stipri turas?
Kas stingri turētas. Neatdotas.
Atņemt var tikai ar visu roku.
Vai ir?
Rudens pa lapām līdz zemei
nokāpj.
Drīz zeme zem sniega migs.
Vēl katram ir laika atbildēt
Trim zelta zvaigznēm. Vēl mirdz.
***
SANDRA CĪRULE
* * *
ķipars ķepurojas
dzeltējošā zarā
tāda trolliska
rītausma šorīt –
migla līdz krūtīm
zāle rasā
un zirnekļu tīklos mirdz
saule paceļ ābolu un
kož
sula šķīst –
rasa krīt tieši zemē
Šodien lietus
nebūs
visā Latvijā
***
GATIS ZOTOVS
* * *
Toreiz spēju noslēpt
Visu ko jutu
Ļāvu sev lidot pa vējam
Uz šodienas bezvēju
Un ir miers
Ir klusums pirms vētras
Tu atstāji pēdas manī
Zinot
Ka paliks tās neizdzēstas
***
MĀRĪTE VERŽUNE
* * *
Dienu no dienas
Es atceros tos,
Ko apraka sienas,
Un sapņus lolotos.
Dostojevskis teica:
“Noziegums un sods.”
Kā par brīnumu –
Noziegums izpalika…
***
ANDRIS KOPEIKA
* * *
Ar ko mēs esam labāki
Par bijušajiem,
Ja varam visu
Jaukt un postīt?
Ar ko mēs esam labāki
Par nākošajiem,
Ja spējam viņus nosodīt?
Vai būsim postītāji,
Vai glābēji,
Vai negausīgi rausēji,
Vai domāsim,
Vai zirgam ļausim?!?
***
AINA MEDNE
SALA ELPĀ
Laiks elpo.
Apkārt balta telpa.
Aiz loga
Koki zēģelē.
Bliež sala
Nesaudzīgā elpa
Pa Andrejdienas
Ērģelēm.
Stingst kailums,
Sazied ledus puķes.
Blāvs mēness sirpis
Mēmi draud.
Uz priekšu veļas
Tumsas bluķis.
Vējš plosās:
Kur ir gaismas grauds?
***
KAIVA KRŪZE
PAR VĒLU
Nokrīt pie kājām man zeltaina
lapa.
Kur lai to lieku es? Varbūt uz
kapa?
Ceru – tā iepriecēs mirušā garu,
Varbūt ko labu vēl izdarīt varu.
Varbūt par maz bija runāts un
teikts,
Varbūt par maz kopā darbiņu
veikts.
Saprotu tagad, bet tomēr par
vēlu,
Sapņos vien ieraugu zudušā tēlu.
Redzu to vīzijā smaidošu, cēlu,
Tomēr saukt dzīvē jau sen ir par
vēlu.
Man šeit ir labi – no acīm tam
lasu –
Veldzēju sāpes ar debesu rasu.
***
SINTIJA MATULĒNA
KĀDAI JĀBŪT PASAULEI?
Vai tiešām pasaulei ir jābūt
tādai:
Postošai,
Mīlestību neatbildošai,
Sirds sāpju pārņemtai?
Vai tiešām pasaulei ir jābūt
tādai:
Moku pilnai,
Palīgā saucošai,
Sāpju ieskautai?
Vai tiešām pasaulei ir jābūt
tādai:
Neviena negribētai,
Mīlošai.
Jā, tādai ir jābūt pasaulei –
Sāpju pilnai
Un arī laimīgai.
***
AINA PIKA
* * *
It visu,
ko man gaisma deva,
Es tumsai atvēlēju
bez mitas.
Jo domāju, ka dzīve –
tā ir diena.
Nu jūtu es –
nakts parādi
pret manu logu sitas.
***
ANDRA KĀRKLIŅA
* * *
Mana Dvēsele
Līdzinās klintij.
Es stāvu nesatricināma
Un elpoju sauli.
Mana Sirds
Līdzinās skanošam kristālam,
Tā dzied gaismu
Un atstaro bezgalību.
Mana Mīlestība
Līdzinās Okeānam,
kas ieplūst debesīs
Un pārplūdina Pasauli.
***
LĪVIJA DZELME
* * *
Kā klints ir cilvēks –
jānoturas
vējos un vētrās,
kas pāri iet…
Un kad zūd spēks –
jāsaņemas,
sāpēs un rētās
var prieku liet…
Un tas nav grēks –
jāpriecājas,
domās ja svētās
vēl sirdis zied…
***
VITA DŪRE
STĪGAS
Brist jūrā…
Basām kājām…
Tik skaisti…
Tu tak saproti, vai ne tā?
Laikam jau ne.
Tu nekad mani nesaproti!
Tu lēkā kā sienāzis bez
vijoļu stīgām.
Tev bail no ūdens, oļiem
aukstiem?
Vai arī naids tevī mīt?
Bet vari nenākt, jo tā jūra
vien grāmatā mīt…
***
INESE URGA
BALSS…
Ārā valda noskaņa klusa,
Vēsā rudens smarža iedvesmo
mani,
Iedvesmo uz neredzētiem
vārdiem,
Neprātīgām jūtām.
Es viena klīstu laternu gaismā,
Tikai dzirdu skaļo mašīnu
rūkoņas
Un skaļās lapu šalkoņas,
Kurās ir mirkļi,
Kuri liek atcerēties tevi.
Bet kāpēc tā, un ne savādāk,
Kāpēc nevaru dzirdēt tavu
Gaistošo balsi…
Balsi…
***
ĒRIKS BURKA
VAROŅIEM
Godā, tauta, varoņus savus,
Ziedus pret nātrēm nemaini,
Sāpju un ciešanu garajos gadus
Vienā dienā neaizmirsti.
Svētas turi asinis kvēlās,
Kuras brīvības vainagā mirdz,
Māmuļu lūgšanās, līgavu ilgās
Dzimst lai jaunām cerībām sirds!
Tauta, atceries Lāčplēša garu,
Atceries gaišo Laimdotu,
Tauta, gādā, lai mūžam šo sparu
Ilgi vēl nākotnē sajustu.
Slava, tauta, varoņiem taviem,
Mirušiem – rozes, dzīvajiem – sirds.
Gaišā taka pa brīvības laukiem
Vienmēr lai zvaigžņu spožumā mirdz!
***
SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE
ESMU LAIMĪGS
Kā saules pielijušā dārzā lilijas
Tā Kristus sirdī zied un smaržo saldi.
Un acīs plaucis smaids spēj sacīt:
“Es esmu laimīgs, nedaudz svētlaimīgs!”
Kā saules pielijušā dārzā ābeles
Tā Kristus sirdī zied un augļus nes.
Un ietrīcēsies pulss un it kā sacīs:
“Es esmu laimīgs, nedaudz svētlaimīgs!”
Tā, mūžu gaismas lolots, debess dārzā
Tu esi plaucis, gleznais Dieva dēsts.
Kāpēc no Tevis Debess smaržo?
“Es esmu laimīgs, esmu svētlaimīgs!”
