Šī man ir pirmā vasara, kurā ik dienu plānoju būt Latvijā. Pēdējos sešus gadus saulainākos, karstākos un piedzīvojumiem bagātākos trīs mēnešus esmu pavadījis peļņā ārzemēs, lai segtu maksu par augstskolu un auto iegādi.
Svešumā, protams, visvairāk pietrūka ģimenes un tuvāko cilvēku, kārtīgas izkustēšanās un sporta. Domas bieži vien klejoja, ilgojoties pēc vasarā tik ikdienišķām lietām – ļoti vēlējos vectēva dārzā noplūkt puszaļu ābolu un iekosties tajā, siltumnīcā nogaršot paša stādītu gurķi un tomātu, zirņu vagā izlobīt pāksti un tos apēst, pilniem vaigiem mieloties ar ērkšķogām un ķiršiem. Gribēju nopeldēties upē vai vectēva dīķī un darīt tik daudz pavisam pašsaprotamu lietu, kuras ar pilnīgu emocionālu piepildījumu iespējamas vien šeit, mājās – Latvijā.
Kāds varbūt teiks, ka to visu var darīt arī Anglijā, Vācijā vai Īrijā. Jā, protams! Taču tas nav tas. Lai visus jaukumus baudītu ar pilnu krūti un gūtu gandarījumu, jābūt saiknei ar zemi, kuru, manuprāt, ārpus dzimtenes nav iespējams izveidot.
Nesen dārzā, kurā saimnieko draudzene un es pildu pļāvēja un laistītāja pienākumus, nobaudīju pirmo gurķi. Tādu mājas garšu veikalā nevar nopirkt! Salasījām ogas. Pagatavojām kompotus, ievārījumus, daļu ogu sasaldējām vai pārvērtām par atspirdzinošiem dzērieniem.
Šovasar baudu Latvijas vasaras garšu, kuras visus iepriekšējos gadus man tik ļoti pietrūka. Dariet tā arī jūs – ņemiet no Latvijas zemes visu, ko tā dod!