Ciemos iešana parasti saistīta ar jautrību, taču gadās, ka neveiksmīgs pirkums prieku nedaudz pabojā. Tad galvenais nenokārt degunu, bet uz visu paskatīties no smieklīgās puses, stāsta iecavnieks Uldis.
Jaunās kurpēs
Piedzīvojuma varonis ir strādīgs vīrs spēka gados, kurš čakli rosās gan savā piemājas dārziņā, gan dažādos darbos pie zemniekiem un nelieliem uzņēmējiem. Būdams zelta roku īpašnieks, Uldis labi pieprot visādus amatnieku darbus. Laiku maiņa, skolojami bērni un nepietiekama pieredze liegusi viņam sakrāt biezāku zeķi, tāpēc vīrs ar naudu apietas taupīgi.
Kad ilgāku laiku neredzētā krustmāte – mātesmāsa – no kaimiņu novada aicināja viesos uz apaļu jubileju, Uldis apņēmās ierasties glītākajā skatā, kādu vien varēs sarūpēt. Aizgāja pie friziera, izvilka no skapja desmit gadus veco uzvalku, kas – par laimi – derēja ļoti labi. Tikai ar izejamajiem apaviem tā švakāk – strādnieka ikdiena tādus neprasa, bet botes pie šlipses, Uldaprāt, neiet klāt.
Smalko Rīgas veikalu cenas Uldim bija «par augstu», bet viņš gluži glaunas melnas kurpes ar šņorēm un gludu zoli atrada ciemata lupatu bodē, nopriecādamies, ka par tām nācās samaksāt vien trīs latus. Kopā ar sievu uzcirtušies spīdīgi kā jauni eiro, izkāpa no autobusa un puskilometru līdz krustmātes mājai nolaipoja pa rudenīgā ceļa malu.
Kurpes bija nedaudz samirkušas, tomēr visi apbrīnoja labo pirkumu – tik smukas, tik lēti, ar tām jau var Rīgā uz teijāteri braukt, priecājās radi. Ciemošanās ritēja jautri – gardi ēdieni, šampanieša glāze atraisīja dziedamo, deju mūzikai varēja ieslēgt radio, jo tik tālu mežmalā autortiesību sargi diez vai skries iekasēt maksu. Uldis cēlās kājās un lūdza krustmāti uz deju, bet… sajuta grīdu tikai ar zeķes piesegto pēdu… Jauno apavu zoles bija atdalījušās no gludās virsbūves un palika guļam zem galda. Modelis visai inovatīvs, taču derīgs tikai sausumā, secināja lietpratēji. Apavu turēja kopā vien papes kārta, kas mitrumā bija saplīsusi. Aizņēmies krustmātes kaimiņa zābakus, Uldis mājās pārbrauca ar citu ciemiņu auto, nolēmis uz tik lētiem apaviem tomēr vairs nepaļauties.
Neēd visu, ko redzi
Savukārt bijusī rundāliete Elīna ar savu stāstiņu vēlas brīdināt biroju darbiniekus vieglprātīgi nenašķoties ar saldumiem, kas atrodami uz kolēģu galdiem. Viņas pirmajā darbavietā galvaspilsētā, kur jauniete karjeru sāka ar biroja lietu un dokumentu turēšanu kārtībā, kāds kolēģis no pārdošanas nodaļas bija ieņēmies niķi pēcpusdienā apstaigāt citu galdus, izklaidējoties ar vieglām pļāpām un pie viena panašķojoties ar darbabiedru gardumiem – šokolādes vai ābola gabaliņu, ko veikli ieguva bez īpašas prasīšanas, tiesa, pēc tam vienmēr pieklājīgi pateicoties.
Tolaik šokolāde ar piedevām vai pildījumu vēl bija jaunums postpadomju gardēžiem, un Elīna bija īpaši iemīļojusi to ar veseliem riekstiem, tiesa gan, vispirms nosūkājot brūno našķi un tikai pēc tam sagraužot plikos riekstus. «Jā, man tas arī bija niķis,» atzīst Elīna tagad noskurinoties, atminot skatu, kā salikusi «notīrītos» riekstus kaudzītē turpat uz šokolādes papīra.
Reiz, kad tas ar kārtējo tāfelīti atkal bija paveikts, Elīnu uz brīdi pasaukusi nodaļas vadītāja. Kad biroja vadītāja atgriezās savā darbavietā, pie tās grozījās kārumnieks kolēģis, priecīgs iemetot mutē pēdējo riekstu. «Ak, paldies, tik gardi, tieši noderēja pēc stingrākām pusdienām,» smējās saldumu čieplis un devās tālāk.
Cits kolēģis, pēc Elīnas sejas sapratis, ka kaut kas nav kārtībā, smējās locīdamies, kad dāma atklāja viņam «gardo riekstiņu recepti». Galu galā kolektīva «padome» nolēma to atklāt arī našķotājam, uz visiem laikiem atradinot viņu čiept saldumus no citu galdiem.
