Kad dzīve ierauj notikumu virpulī, tu reizēm lido. Gadiem. Lidojot un visu redzot tikai no augšas, tu zaudē savu spārnu īsto platumu, jo dzīve ir tepat, lejā, uz zemes.Vidusskolas beigšana. Studiju laiks. Prom uz Liepāju, būšu pedagoģe! Beidzot prom no laukiem uz pilsētu – brīvībā! Jā, Liepāja ir mana pilsēta. Es to pat nesauktu par pilsētu, bet lielu, dvēselisku ciemu. Kā mēs, studenti, smējām, ka no viena pilsētas gala līdz otram var aizstaigāt kājām. Steiga un kņada bija radīta manam ikdienas solim, ātram vistiešākajā nozīmē. Apkārt ļaudis, ballītes nedēļas vidū – trešdiena Liepājā bija ballīšu diena. Vecā labā «Rokkaffe», klubs «Pablo» ar saviem bezgala trakajiem nostāstiem, kurus radījām mēs paši vien. Lekcijas diendienā četrus gadus. Es Liepāju jau saucu par mājām. Smeldze, kad saproti, – viss, darbs padarīts un jādodas tālāk. Vai zināt, cik grūti pamest veco gultu? Apzīmētas tapetes un rejošo ledusskapi? Pat kopīgo dušu un tualetes bija žēl.Uz Rīgu?! Nekad! Tiešām, nekad tā nesakiet! Rīga ierāva mani savā burvībā, tiesa, cilvēki un vide, protams, bija cita. Trūka personīguma. Uz ielas izejot, citiem nebiju nekas. Vienkārša garāmgājēja. Pircēja. Pasažiere. Nevienas pazīstamas sejas. Nav vairs, kur ieiet un palūgt šķipsnu sāls.Sajūtu ziņā kļuvu gausa. Pilsētnieciska. Nē, nē, ne sliktā nozīmē. Esmu pilsētniece, bet pārāk «zaļa» sirdī. To saprot ar laiku. Agrāk smīnēju par vārdiem, ka vecums nenāk viens. Atkal laukos?! Ko jūs! Ne «šopinga», ne burzmas, kas man tā patīk. Taču pienāk diena, kad viss no katliņa, kurā spļāvi, nāk atpakaļ lielām karotēm. Dievs redz un dzird.Tagad, kad no rīta izspūrušiem matiem ielecu «krokšos», paķeru maizes klaipu un dodos uz dīķi pabarot zivis, kas jau ņurcās pa ūdeni, sēžu un jūtos tik forša (piedodiet par vienkāršrunu!), tomēr veca. Beidzot esmu sapratusi, ka laime nav tur, kur ir lietas, laime ir tur, kur ir izjūtas. Izjūtas, kas vibrē cauri, kad aizver acis un nespēj saskaitīt simtiem skaņu, ko nerada autobusi vai klubu mūzikas dārdoņa.Beidzot varu izbaudīt dārza darbus savam priekam. Tas ir balzams dvēselei! Liekas, ka zeme velk ārā negatīvo. Tu nevis domā par bezjēdzīgo dzīvē, bet gan par to, ka pēc pāris dienām sēkla izdzīs asnu, kas augs. Kaut kas izaugs, kaut nezāle, bet būs.Manos laukos trūkst govs un rukša, bet pietiek laimes vērot stārķus ligzdā, baložus uz mājas skursteņa. Ik vakaru salasu vistu izdētās olas, kā mazs bērns pārsteigumā skaitu, cik šodien būs.Tā ir laime, kad zini, ka šo izjūtu dodu vēl kādam, kam noteikti būs cieņa pret dabu un visu dzīvo. Jānovērtē tīrais gaiss, puteklis, kas nosēžas uz jumta kores. Lai ar veca, bet ābele ik gadu zied un zied…
