Šī vieta man saistās ar bērnību, ar pļavu, ar atmiņām par vecvecmāmiņu, ar iespēju sevi apliecināt «lielo» cilvēku darbos, iedurt zemē lielo lāpstu, ar lielo grābekli grābt sienu milzīgās kaudzēs. Šo vietu savās atmiņās varu saukt par bērnības laimes zemi. [..] Šeit es varu izzināt dabas brīnumus, apzināt dārza nozīmīgumu ne tikai manā, bet arī citu dzimtas locekļu dzīvē. Šī vieta liek man atcerēties vasaras smaržu, jautrību, smieklus, gudrību un pieredzi, kas iegūta no tēvočiem un tantēm. Pateicoties maniem «Straumēniem», es izjūtu kopības sajūtu. [..]
Laiks, kurā dzīvojam, ir komerciālais laikmets, kad viss tiek izteikts naudā, visam tiek piešķirta mantiska vērtība. [..] Ko mums nozīmētu šīs vietas pārdošana? Savā ziņā tā būtu dzimtas saišu pārciršana un attālināšanās, jo izpaliktu kopā sanākšana. Šī vieta pieder mums visiem kopā, katram pa kripatiņai, katram savas atmiņas, piedzīvojumi un sūra darba brīži. Nedomāju, ka lati vai eiro spētu mums atnest jaunus «Straumēnus».
