Skaistkalnietis Jānis Aleksandrs Kalniņš Atmodas sākumā bija viens no Latvijas muzicējošo ģimeņu kustības «Spiets» dalībniekiem. Viņš spēlēja vijoli, mazmazmeitas Linda un Anete dziedāja.
Skaistkalnietis Jānis Aleksandrs Kalniņš Atmodas sākumā bija viens no Latvijas muzicējošo ģimeņu kustības «Spiets» dalībniekiem. Viņš spēlēja vijoli, mazmazmeitas Linda un Anete dziedāja.
Top filma par «Spietu»
«Vēl četri mēneši un piecas dienas, tad man būs astoņdesmit deviņi,» stāsta Jānis Aleksandrs Kalniņš. «Mana sirds pirms pieciem gadiem jau apstājās un atkal tika iedarbināta ar elektrošoku. Kad pēc diviem gadiem aizbraucu pie dakteriem, viņi brīnījās, ka esmu vēl dzīvs un kustos. Citi braucot pie ārstiem tāpēc, ka slimi, bet es tāpēc, ka vesels. Kādas piecas sešas ripiņas jau katru dienu jāieņem. Tādos gados kā manējie par katru rītu jāpriecājas.»
Patīkams pārsteigums piedzīvots maija sākumā, kad cienīja- mo Kalniņtēvu uzmeklējusi un Skaistkalnē apciemojusi «Spieta» krustmāte un šīs kustības idejas autore Inga Logina (Utena). Kopš pirmajiem ģimeņu kopdziedāšanas saietiem Bauskā, Jelgavā, Lielvārdē un citur pagājuši vairāk nekā desmit gadu. «Spiets» cilvēkos stiprināja pašapziņu, kad Latvijas neatkarības pirmajos gados daudz kas no ierastā juka un bruka.
Pagājuši gadi, kuros Inga Logina pabeigusi augstskolu, izveidojusi ģimeni, uzrakstījusi divas grāmatas, paaudzies arī dēlēns. Tagad krustmāte Inga cer atrast laiku un atbalstītājus, lai izveidotu filmu par Latviju saviļņojošās kustības «Spiets» kādreizējiem dalībniekiem.
Septiņi «švāģeri»
«Spieta» krustmātei Ingai Utenai Kalniņtēvs savulaik rakstījis skaistas vēstules par savu dzimtu. «Man ir divas māsas, manai sievai bija četras māsas, visiem bērni un bērnubērni. Kādu laiku mēs bijām septiņi švāģeri (svaiņi), kad sanācām kopā,» atceras Kalniņtēvs. Atgūts tēvutēvu zemes īpašums Ķekavas pagasta «Mellupos». Tur saimniekojot brāļameita, bet visu uzraugot viņš pats. Tur skaisti nosvinēta Jāņa Kalniņa 85. dzimšanas diena. «Kādu laiku tik bieži netikāmies, bet tagad, apavus taupīdami, lai nav kājām jāiet, visi gādā mašīnas – nu jau tā kopā sanākšana kļuvusi vienkāršāka,» viņš mazliet zobgalīgi stāsta.
Jāņa Kalniņa ģimenē ir divas meitas, divas mazmeitas, trīs mazmazmeitas, divi mazmazdēli. Viņš atgādina kaut kur dzirdētu teicienu: «Cilvēka mūžs esot pārāk īss, lai iemācītos audzināt savus bērnus, tāpēc mazbērni mums izdodas labāk. Taču man bijusi laime piedzīvot arī mazmazbērnus, un tiem nu laikam jābūt izciliem, jo esmu centies neatkārtot tās kļūdas, ko pieļāvu, savas meitas un mazmeitas audzinot.»
Skrodera vijoles skola
Kādreizējās mazās dziedātājas izaugušas – Linda jau studē, Anete mācās Skaistkalnes vidusskolā, viņas abas ir arī koru dalībnieces. Uzstāšanos «Spietā» tikpat kā neatceras, jo esot bijušas pārāk mazas.
«Esmu viens traks vectētiņš. Mazmeitu Ivetu audzināju no gada vecuma, bet mazmazmeitu Aneti – no trīs mēnešiem. Vārīju putriņas, mainīju autiņus. Izaudzināju bez kādas lielas slimošanas, pats esmu pat špricējis pret difteriju. Vecmāmiņa gan mani mazliet kontrolēja,» smaidot stāsta Kalniņtēvs.
Mūzika viņam esot ļoti pie sirds. «Esmu spēlējis visādus instrumentus – mandolīnu, ģitāru, harmoniku, arī klavieres. Vijoles spēlēšana sākās, mācoties pamatskolas 3. klasītē, naudu instrumentam tēvs atsūtīja no Pēterburgas. Ar vijoli aizgāju pie skrodera, kurš prata spēlēt, viņš man to «noštimmēja» un uzrakstīja, kur pirksti uz stīgām liekami dziesmā «Saulīt, tecēj tecēdama». Vēlāk Rīgā, 4. ģimnāzijā, dziedāšanu mācīja komponists Jānis Reinholds, kurš mani skoloja,» atceras Jānis Kalniņš.
No vijoles kastes Kalniņtēvs saudzīgi izņem instrumentu un stāsta, ka tas esot sieviņas. Bijis laiks, kad abi dziedājuši rītos un vakaros – gan vieni paši, gan kopā ar mazajiem. «Nu jau 20 gadu, kopš Velta aizsaulē,» Kalniņtēvs bilst klusītēm. Tad aicina no blakusistabas Aneti. Abi kopā dzied, tāpat kā pirms vienpadsmit gadiem, par āzīti, kurš ielēcis kāpostu dārzā.
